|
|
|
Februāris 14., 2009
12:46 - Leduspuķes Ledusskapjos
Patiesībā, man šķita diezgan pabāli. Bet tik pat labi tas ir vecums (mans, mans) :D
Sarakstā neminētie Jūdas Graši.. vismaz bija dzīvelīgi. Tekstu ziņā es gan uzreiz vilku paralēles ar KGDJ un viņu čurāšanu pieturā (par to šeit esmu jau kaut kad izteikusies). Tā teikt - ne priekš manis. Es tomēr esmu valodmīlis.
Bērnības Milicija.. jājā, bija jauka. Un mana valodmīla joprojām jūsmo par frāzi "mirklis apstājas tik neglīts". Tik neikdienišķi, tik smalki.. Un protams, kā viņu daiļrades pārzinātājai man vajadzētu pukstēt, ka viņi nenospēlēja to, to un to, bet.. patiesībā man tas vairs nav tik svarīgi. Viss beidzās ar Komandantstundu, un es biju bez elpas. Komandantstunda arī ir viena no skaistākajām lietām uz pasaules. Un prāts, kurā tā ir dzimusi.. un tas mirklis, kurā tā dzima.. vārdi šķiet pārāk raupji, lai kaut ko tik trauslu tajos ietērptu. Ak, un Milicijas jaunā dziesma arī bija burvīga. Visas lirikas gan es nepamanījos saklausīt, tāpēc manā dziesmas bildē pagaidām ir daži caurumi, bet vismaz tas liek ar nepacietību gaidīt, kad šī dziesma kaut kur uzpeldēs. Bet skaisti. Jau cits līmenis. Nav vairs nekāda mazo meitenīšu vilināšana ārā. Un patiesībā.. patiesībā, tas man atkal liek ticēt, ka pasaule arī spēj būt skaista. Noticēt. (es vienkārši pēdējā laikā daudz ko esmu šeit bubinājusi klusībā pie sevis (jājā, esmu novesta līdz pašcenzūras ieviešanai) un to starpā bija arī vilšanās it visā un secinājums par to, ka visi mani ideāli ir krituši un.. jā, un viss tas, kas apšauba šīs dziesmas (kurai es pat nemanīju nosaukumu) piedziedājumā vēstītā iespējamību).
Mazie Smirdīgie Kociņi arī bija jauki. Viņi gan spēlēja daudzas jaunas dziesmas, kuras es nezināju, jo.. kaut kā viņu jaunumiem nav sanācis sekot. Tomēr dziesmu nezināšana šoreiz man pat netraucēja. Eh, šajā brīdī es secinu, ka vai nu neko neatceros, vai arī viss, kas nāk prātā ir dažādi sīkumi, kas ir pārāk abstrakti, lai tos saprotami izklāstītu. Piemēram, man ļoti patika, ka vienā dziesmā Juris piedziedāja Simonam. Tas vienkārši izklausījās tik labi - Simons ar savu salīdzinoši augsto balsi un Juris ar savu zemo balsi.. Bet tas ir sīkums.
Tad nāca hip-hop ansamblis PKI. Jā.. nu kā jau es teicu, tas teorētiski ir ļoti labi, ka viņi mēģina iebarot snobiskajai indie tautai arī kādu citu mūzikas žanru, ka viņi mēģina integrēt šo grupeli un blāblāblā, bet mēs vēl tam neesam gatavi. Līdz ar šīs grupas uzkāpšanu uz skatuves, lielākā daļa zāles, kas patiesībā gan nebija nemaz tik piepildīta (ak.. 2006. gadā tur knapi varēja apgrozīties, bet tagad jau varēja gluži vai izgulties), devās kaut kā interesantāka meklējumos. Iespējams, ka pie vainas bija mana neieinteresētība, bet man šķita, ka viņi tur skaitīja savu skaitāmo veselu mūžību. Tā kā mēs visi bijām ieinteresēti redzēt Antarktīdu, tad.. mēs to izdzīvojām.
Kad beidzot, beidzot, bēēēidzot hip-hops bija pametis telpu (es patiesībā nemaz neesmu tik negatīvi noskaņota. es esmu samērā vienaldzīga. man vienkārši patīk izteikties negatīvi :D), uz skatuves sāka rosīties trīs varenie onkuļi un ļoti un nežēlīgi ilgi uzstādīt savas instrument-priekšmet-lietas. Tas nedaudz galināja nost, jo, ja tu esi jau pusstundu izklaidējies mēģinot no abu roku rādītājpirkstiem un īkšķiem izveidot kvadrātu (bet tiešām kvadrātu) un darīt citas tik pat aizraujošas lietas, tad vēl kādas divdesmit minūtes gaidīt kaut ko, par ko tu neko daudz nezini, tikai nojaut, ka tas visdrīzāk nelīdzināsies nekam no šajā vakarā iepriekšdzirdētā, ir vienkārši graujoši. Bet mēs sagaidījām. Man ļoti patika tā.. aurošana mikrofonā caur trubu un vispār man patika sākums(pirmā daļa, pirmais motīvs, ja tā var teikt), bet pēc tam gan tur aizgāja kaut kas mazāk organizēts un pārāk daudz čakarēšanas ap tiem visiem puļķiem un jā. Interesanti, interesanti, bet tomēr arī nav īsti priekš manis.
Ūūn tad jau pulkstenis sita vienpadsmit un mēs visi lēnām bīdījāmies uz izejas pusi.
Mūzika: visādi kurpjublenži
|
21:09 - Pirkstu man vairs nav. :D
Ak, ak, kā man viss patīk! :) Kāpēc man agrāk neviens nepiešķīra ģitāru? Varbūt es nebūtu izaugusi par depresīvu pusaudzi. :D Vai vismaz būtu savu depresīvo pusaudzību izpaudusi kaut kā skaisti. Ak, ak.. :) Šausmīgā kārtā man jāatzīst, ka pašlaik sešstīgu ģitārai pat jūtos tuvāka, nekā basam. Vienkārši pēkšņi es saprotu tik daudzas lietas, kas man agrāk bija pavisam neizskaidrojamas. Visi tie akordi un beidzot es pat sāku izprast un pieprast visu to ritma būšanu. :) ak, es jūtos kā četrpadsmitgadīga Ieva + The Cure :D Nēēēēēēnormāli. Un šodien mans mīļākais akords ir A minors. Un viņam seko D minors. :D Man patīk minori. Man patīk viss. :)
Garastāvoklis:: starojošs :)
Mūzika: JJ72
|
|
|