|
|
|
Janvāris 17., 2008
17:37
Es sevi neauzskatu par cilvēku fotogrāfu (nedz arī par fotogrāfu kā tādu), bet fotografēt bērnus-invalīdus (tos kam hromosomas nav īsti tādas kā dabā ir pieņemts) es spēju vēl mazāk. Tāds kauns viņu priekšā - es te bāžu savu (fotoaparāta) degunu viņu jau tā samocītajās dzīvēs.. Viņiem ir kauns un bail, viņi slēpjas un tas ir saprotams. To visu redzot jau kārtējo reizi gribas kliegt uz māti dabu, par to, ka viņa ļauj šadiem bērniem nākt pasaulē. Tā nav viņu vaina, bet tieši viņiem ar šo sodu ir visu mūžu jādzīvo. Un viņi ir bezspēcīgi tā priekšā.
Mūzika: post-punk pļejļists
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |