|
|
|
Novembris 13., 2007
16:30 - dabiski, normāli..
Pele, nespēkā padevusies kaķim, tver pēc pēdējiem gaisa malkiem. Mazais ķermenītis saraustīti cilājas neizbēgamo seku gaidās. Un es sežu un vēroju, lai gan zinu, ka jau jāiziet no mājas, ka jau kavēju skolu. Bet es sēžu blakus un, tāpat kā mazais dzīvnieciņš tver gaisu, tveru katru viņa trīsu, līdz notveru to trauslo mirkli, kad trīsas pārtrūkst. Tam seko aptuveni piecas minūtes gara deja starp kaķi un nu jau mirušo peli, kas kā maznozīmīgs priekšmets tiek svaidīta pa manu dzīvokli. Es joprojām kavēju. Beidzot ceremonijas ir beigušās un rotaļlieta kļūst par ēdienu. Sagaidījusi krakšķi, kas rodas grauzēja galvaskausam salūztot no mednieka spēcīgo žokļu abpusējā spiediena, es zaudēju interesi un dodos uz skolu.
Īstenībā parasts rīts. Ir bijuši pat labāki, kad es vēl guļu (respektīvi, vēl vēlos gulēt) un peles notiesāšana notiek zem manas gultas.. un pēc katra krakšķa es varu minēt, kurš kauls tas bija. Bet tas ir tīri jautri. Un vispār ir jautri, ja mājās ir dzīvnieciņi. :)
Garastāvoklis:: negribu mācīties
Mūzika: Tuxedomoon - Some Guys
|
22:54 - ohpoo
Es brīžiem nesaprotu, kas noteik ar maniem nerviem. Vienkārši uznāk un es kliedzu, dauzu priekšmetus un metu pret sienu visu, kas gadās pa rokai. Kāpēc? Jo es nevaru rīt iet pārrakstīt ķīmijas kontroldarbu, jo grāmatu esmu atstājusi skolā. Tas NAV normāls iemesls šādām emocijām. Man vispār būtu jābūt priecīgai: 'yay, man nav iespējas pārrakstīt rīt. Atliekam šo netīkamo darbu uz nākošo nedēļu!! ^^' Vismaz parasti tāda ir mana reakcija. Tādai tai būtu jābūt. Es esmu hroniska, profesionāla un priekšzīmīga atlicēja un pēdējā-mirklī darītāja. Es esmu sliņķe. Un - pie velna! - kopš kura laika mani satrauc un - vēl jo vairāk - aizkaitina nespēja kaut ko izdarīt laicīgi!? Kopš kura laika mani vispār kaut kas satrauc? Man tiešām interesē, kas ir tas, kas manus flegmatiskā melanholiķa nervus spēj iebīdīt šitik holēriskā stāvoklī..
Garastāvoklis:: umm..tējiņu? :)
Mūzika: nava
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |