|
|
|
Novembris 4., 2007
20:23 - uff.
Man vajadzētu uzrakstīt par to, kā gāja Depo. Vajadzētu atskaitīties par braucienu uz laukiem un no turienes atvestajiem dārgumiem. Bet man negribās. Bet es to jūtu kā pienākumu.
Labi, es varu pateikt, ka Depo gāja ļoti jauki. To, kas tur spēlēja, jūs visi varat atrast. To, kā viņi skan, jūs arī varat atrast. Tas, ko es par to domāju, nevienu tāpat neinteresē. Bērnības Milicija gan bija lieliska. Es varētu teikt, ka šis bija mans mīļākais koncerts no visiem - jutos kā sviesta pikucis uz karstas pannas. Dziesmu secību, sev par nožēlu, nespēju atcerēties. Vispār pēdējā laikā atmiņa streiko. Lielāka vienaldzība pret šiem iepriekš tik svarīgajiem sīkumiem. Lai nu kā - bija kaut kāda par Dievu (jauna), Jolanta (tas mani patīkami pārsteidza), Cigarete, Bērnības Milicija (arī ļoti patīkami pārsteidza), Liecinieks, Ceļazīmju klusēšana, Patiesība Par Dzelteno Krāsu, Dagne, tad it kā vajadzēja būt Piesārņojumam, bet pēc pirmās rindiņas nodziedāšanas Juris paziņoja, ka viņi tomēr nav Kartāga.. un tad viņš viens nospēlējā kaut kādu man nezināmu dziesmu. Bet es gribēju Piesārņojumu!! nu labi.. Jā, un kāpēc tur pēkšņi uzradās Kartāga - pēc katras dziesmas Juris teica, ka joprojām uzstājas.. Dzelzs Vilks, Dzeltenie Pastnieki, "Un tagad jūs varēsiest dzirdēt Invalīdu tramvaju.. joprojām performē NSRD", "Ze Kjūr.. nē, tomēr Aurora", Sarkanais Oktobris, Ēnu Kaleidoskops un jau iepriekšminētā Kartāga. Varbūt kaut kas ir izlaists un varbūs secība nav gluži pareiza, bet kuru gan uztrauc šie sīkumi? Bija ļoti, ļoti jauki un es tiešām neapskaužu tos, kas tur nebija. Vienīgi atpakaļceļš nebija tik jauks - pusotra stunda ar kājiņām lietū, salā un badā. Un mājās biju, šķiet, tikai puspiecos. Bet nejaukais atpakaļceļš tik un tā nav spējīgs izbojāt tā vakara jaukumu.
Laukos gāja.. normāli, vienalga. Man tikai visu laiku teica, ka es esmu ļoti gara (un es atbildēju, ka neesmu gan, jo neesmu jau arī) un ka man ir līka mugura. "Ieviņ, Tevi nemaz nesatrauc tas, ka tev ir līka mugura?" ..man ir vienalga! Varbūt, ja es justos labāk, būtu pastāvīgi laimīga(par ko gan ir naivi domāt, jo pastāvīga laime ir kaut kas ļoti pat utopisks) vai kaut kā tā, es kaut ko darītu arī tā labā, bet tagad.. kāda startpība? Es apzinos visu, kas mani sagaida, es jau tagad to izjūtu, bet man nav iemesla censties, lai kaut ko mainītu. Un es nemāku pati sevi iedvesmot. Lieta beigta. Bet es nevaru vecam cilvēkam, kurš visu laiku atkārto šo vienu teikumu par manu muguru, pateikt, ka man ir vienalga. Viņa to vienkārši nesapratīs. Tāpēc es kaut ko noņurdu un iebāžu galvu dziļāk krustvārdu mīklā. Tā kā nekāda īpašā laime man laukos neslēpjas. Pie tam mani ir sācis biedēt vecums. Kaut gan, kad es tur biju pagājušovasar, es secināju to pašu. Vienkārši tik pretīga sajūta iekšā, ka gribas prom. Un gribas cerēt, ka es miršu pirms novecošanas. Iepriekš gan vienmēr uz novecošanu esmu skatījusies tā tīri sapņainu. Laikam jau dēļ tā 'novecot kopā'. Bet tagad mans prāts redz tikai 'novecot vienam un kļūt par lielu, bezpalīdzīgu bērnu'. Un tur nav nekā apskaužama.
Garastāvoklis:: noguris
Mūzika: Joe Dassin (un es pat neienīstu to, ka viņš ir francūzis)
|
|
|