|
|
|
Oktobris 27., 2007
01:45 - Ieraugi beidzot.
Es uzskatu, ka mums katram - jo ātrāk, jo labāk - ir jāiemācās sevi mīlēt tādu, kāds tu esi. Tas ir lieki sevi spārdīt par to, ka esi piedzimis tieši tāds un ne savādāks. Tas ir dumji sevi nīst par liekiem centimetriem vēdera apkārtmērā, par trūkstošiem centimetriem krūšu apkārtmērā vai par to, ka tev neder 37. izmēra kurpes. Ja paskatās tā dikti drūmi, tad es visu savu mūžu būšu iesprostota šajā kalsnās meitenītes ķermenī. Es vairs neaugšu, es sen jau vairs neaugu. Protams, kalsnumu jau var novērst, bet tad es vispār pārvērstos par gludu sardelīti - lūk, tad es tiešām varētu teikt, ka visa mana sievišķība slēpjas lūpukrāsā. Bet neba jau nu es tāda vienīgā un neba es tiešām būtu vārda 'dēlis' burtisks attēlojums (..man ir ļoti izteiktas ribas. :) ). Pie tam man ir jautri - es varu uzvilkt pogājamo kreklu, nogriezt īsākus matus (lai gan arī tagad tiem nav ne vainas) un justies kā kalsns puišelis. Protams, kad man kāds krievu tautības jaunietis uz ielas pajautā, vai es esmu meitene vai puisis, visa jautrība noplok. Bet tas jautājums tādā vai savādākā formā ir izskanējis gana bieži, lai es to jau sāktu pieņemt ar smaidu (vismaz tad, ja tas sen nav dzirdēts..). Protams, es varētu uztaisīt globālo problēmu un ieslīgt kompleksos, bet kāda gan tam jēga, ja es tur NEKO nevaru mainīt. Jebkurā gadījumā es lielākoties to visu neuztveru tik dramatiski. Man vienkārši vajadzēja piemēru. Domāju, ka visur, ja labi grib, var atrast kaut ko skaistu. Tikai jāmāk atvērt acis un ieraudzīt. Un saprast, ka citiem tavs ārējais veidols šķiet pierasts un pašsaprotams, un 'kur-pie-velna-ir-problēma?'.
Mūzika: The Smiths
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |