|
|
|
Septembris 30., 2007
02:11 - Tumora diska "Ideoti" atklāšana Baldonē 28.09.07
Lai gan miega un miera nav bijis tik daudz, cik verētu vēlēties, es tomēr mēģināšu sabīdīt savas smadzenes čupiņā un kaut ko uzrakstīt par piektdienu Baldonē.
Tātad. Vispār es varētu sākt ar faktu, ka šī nedēļa bija nenormāli draņķīga un kaut kur tur pa vidu es nolēmu tomēr braukt. Bet to jūs visi jau zināt. Arī manas nedienas ar ielūgumiem jūs zināt. Tad laikam uzreiz jāpievēršas piektdienas notikumiem.
Ielūgumus it kā kaut kā sarunājušas, 17:20 iekāpām mazajā, piemīcītajā (bet tomēr ne tik piemīcītā kā tas, kas gāja 18:20) autobusiņā un dodamies Baldones virzienā. No autobusa izmīcamies ap 18:00 (jā, jā, es mīīīīlu laiku!!). Turpmākās divas stundas plus mīnus tiek pavadītas uz tuvākā parciņa vienīgā soliņa. Bez divdesmit astoņos sākam krist panikā, jo mūsu ielūgumu nodrošinātāja joprojām ir ceļā. Pēc kārtējā zvana mums tiek uzdāvināti astoņi maģiskie cipari, un pēc kāda laika mēs jau runājam ar jauku puisi vārdā Oskars, kurš mums tik pat jauki iedala katrai pa vienam apdrukāta papīra gabaliņam. Un šeit es sāku "happy happy happy happy happy happy happy happy.." :D Tiekam iekšā. Un tad ir blā blā blā vazāšanās iekšā arā. "happy happy happy happy happy happy ..." Tad sākās apgūstam-kameru-un-mēģinam-izprast-statīvu. Viena kāja nefiksējas. Ak veļ, no tās antīkās grabažas neko vairāk jau nemaz nevar gaidīt - kā ir, tā ir. Blā blā blā un tad uznāk Židrūns. Daija cīnās ar trīcošām rokām, es cīnos ar savu fotoaparātu, mēģinot saprast, kā viņu pielāgot šādas gaismas apstākļiem.
Tātad - Židrūns. Taisnību sakot, neko daudz no tā, kā viņi spēlēja, neatceros, jo tad es domāju par fotoaparātu. Bet bija labi, jo tomēr vienu gan es atceros - domu, ka vajadzētu viņus ieviest savā datorā.
Tad uz skatuvas nāca kaut kāda burtu grupa.. KGDJ? Jā, šķiet, ka pareizi. Nez.. joks par to, ka Slash-s ir piebiedrojies viņu grupai (matains ģitārists ar melnu, papīra cilindru galvā), šķita tīri sakarīgs. Bet kad viņi sāka spēlēt, es sapratu, ka tas joks bija galīgi nevietā. Nu nesalīdzini sevi ar kaut ko tik augstāku, jo tad no tevis arī gaidīs kaut ko vairāk. Kā rezultātā vienīgais, ko no tevis var gaidīt ir tikai vilšanās. Bet.. vismaz šis fakts man ir iekritis prātā, tā kā vismaz kaut kas tajā visā ir nostrādājis, jo galvenais jau ir tikt pamanītam un atminētam. Jebkurā gadījumā - šo grupu es varu komentēt tikai ar to, ka viņi dziedāja par čurāšanu pieturā un dažādās citās vietās, kas manu laikam jau estēstiski(?) jūtīgo ausi īpaši nesajūsmināja. Vairāk man nav ko teikt. Ā, nē, ir gan - viņi kaverēja NSRD "Čau, poliklīnika!" Bet, kā jau visi NSRD kaveri, tas nepavisam nespēja mēroties ar oriģinālu.
Tad.. tad.. tad.. bija Bērnības Milicija? Jā. Bija. Dagne, Patiesība par Dzelteno Krāsu, Padauzas, Vājība. un pēc "atkārtot!" - Pussabrukšanas Periods. Ūūūn.. Lienes vietā aiz bungām atradās kāds nezināms jaunietis. To gan es ievēroju tikai tad, kad sāku meklēt iemeslus tam, kāpēc viņi skan tik nepierasti netīkami. Sākums it sevišķi - neizteiksmīgs un pārāk.. pārāk trokšņains. Nebija kā parasti, nebija tik labi. Vismaz manai ausij tā šķita. Ak jā.. pirms ceturtās dziesmas Daijas draudzene Anna sūtīja Jurim sveicienus no Rīgas 49. visusskolas. Un tad viņš burtiski atplauka. Un veltīja ceturto dziesmu 49. vidusskolas absolventiem un viņu vājībām. Un, jā, Vājības izpildījums man arī vislabāk patika - tā bija visspēcīgākā no visām dziesmām. Pēc paziņojuma, ka tas arī ir viss, man par pārsteigumu, publika pieprasīja "atkārtot". Un tad tika nospēlēts Pussabrukšanas Periods (beidzot vismaz Daija sapratīs, kāpēc es algebras stundās esmu tāda "periods periods periods periods.." :D) Eh, nu lai arī kā viņi spēlēja, man patika. Vismaz man ir loc of pikčerz. :)
"Un ja šis jūs nepārsteidza (uz ielūguma nav minēta Bērnības Milicija), tad nākošais gan jūs pārsteigs!" Jā - Svētais no Zig Zag. Ir pagājuši.. 12? Jā, šķiet, 12 gadi, bet viņš nav īpaši mainījies. Un lai arī viņš spēlēja neapstrīdāmi savādāku mūziku nekā iepriekšējās grupas, publika nenovērsās. Es vienkārši apbrīnoju tos cilvēkus, kas tā staro no savas komunikablitātes ("ka viņi pat spētu izveidot saturīgu diskusiju ar ķieģeli"), ka ir spējīgi iejusties un būt pieņemti jebkur. Protams, publiski es viņus saucu par ākstiem bez jebkādas aiztures un spējas paturēt vārdus sevī. Ak, jā, un vēl viņi ir atbaidoši pozitīvi un mūžīgi smaidoši. Pleugh. Bet īstenībā jau šīs visas īpašības ir labas un noderīgas, un stuff.. un es jau viņas gānu tikai tādēļ, ka man viņas nepiemīt. Lai nu kā - Svētais bija, dziedāja un lēkāja. Ak jā, un kaut kā mani fascinē tas, ka viņa vienīgais pavadījums bija viņa ģitāra. Tik vienkārši. Un nebūt neskanēja tukši. Lai gan.. ak, kas tad tur tāds! Bet mani bieži mēdz aizkustināt lietas, ka citiem var šķist tik par pašsaprotamas kā koka veļas knaģi.
Tad nāca K.Remonts. Teikšu atklāti - vienīgais, ko es atceros ir Ieva Akuratere, viņas sarkanā kleita, un zaļa gaisma. Pirmās dziesmas laikā secināju, ka vieta manā fotoaparātā ir ne pa jokam sarukusi - nedaudz par daudz aizrāvos ar Bērnības Miliciju. :D Tā kā viss K.Remonts pagāja mēģinot atbrīvot nedaudz vietas fotoaparātā.
Un tad.. tad šķiet arī beidzot nāca Tumors. Daijai ironiskā kārtā tieši Tumora uzstāšanās vidū beidzās kasete. Un tad tur bija tīšana, čakarēšanās un pārdzīvošana, jo Tumora filmēšana jau arī bija viņas mērķis. Bet.. tā ir pirmā reize. Bet, protams, tā nepatīkami jau ir, kā tie pirmie kucēni tādi slīcināmi.. it sevišķi, ja tu esi sasolījies un salielījies visiem. Ai, bet citreiz zinās, ka kasete jāatin pašai, par visu jāpārliecinās pašai un tā. Nākošreiz būs labāk. Man arī ar to Tumora fotografēšanu gāja ne pārāk labi - viņiem kā pasākuma galvenajam priekam bija tādi gaismas efekti, ka vismaz puse no bildēm bija praktiski vai vismaz daļēji baltas. Pie tam - tas Pēters ir fotogrāfiski nenotverams, viņš nepārtraukti skraida apkārt un ja tā gaisma kratās no nekādas uz spilgti baltu, tad fotogrāfijām ir tikai divi veidi: kaut kāds dzeltens švīīīu izblurījies, bezformīgs radījums tumsā vai balts palags. Ai, bet man ir gandrīz vienalga (un būtu vēl vairāk vienalga, ja Daija nebūtu sasolījusies arī manā vietā..) Nu jā, un viņi nospēlēja visu jauno albumu. Un vēl es beidzot sapratu, ka grupas solists nevis dzied, bet gan runā. Vismaz lielākoties. Bet tas nav tā kā kaut kas negatīvs, viņi tāpat ir labi.
Beigas. Nē.
Cilvēku masas, kuras starpcitu bija tik tiešām pamatīgas (nu, priekš tāda pasākuma - nebiju gaidījusi, ka cilvēku būs tik daudz), pamazām sāka bīdīties ārā pa durvīm. Bet mēs mūsu jaukās Kates vadībā tipinājām uz ne pa jokam piesmēķēto "nepiederošajiem ieeja aizliegta". Tur mazliet pasēdējām beidzot puslīdz klusumā (jūtu līdzi Daijai - viņa filmēja ar vienu ausi precīzi pie tumbas.. :/). Tumora bundzinieks sākotnēji mūs solīja aizvest mājās, bet viņam vēl pieteicās bungas un Židrūna bundzinieks, un nācās vien gaidīt autobusu. Pirmais, visdrīzāk līdz malām piestūķēts, jau bija aizripojis uz Rīgas pusi, un nācās gaidīt nākošo. Bet jauki - kad tur vairs nav to masu, tu vienkārši atrodies milzīgā tukšā paviljonā (tur bija paviljonīgi griesti). un apkārt skraida visi tie uz kuriem vakara gaitā esi skatījies no lejas. un tikai tad tu aptver, ka patiesībā jau viņi visi ir tavā augumā, viņi visi ir tādi paši kā tu. tā jauki. un jā, atpakaļ mēs braucām baudāmi pustukšā autobusā kopā ar Židrūnu un pus-Bērnības Miliciju un noteikti vēl kādu.
Tā kā.. tiešām neko nenožēloju. Bija jauki jauki jauki. :)
Garastāvoklis:: ļoti miegains
Mūzika: Bērnības Milicija
|
23:03 - please save your life because you've only got one
Ak, jā - manai klasesbiedrenei šomēnes piedzima bērns. Es tiešām nesaprotu, ar kuru galu viņas visas domā. Labi, vismaz mazgadīga viņa nav, bet tik un tā - šī ir 12. klase!
Garastāvoklis:: negribu rīt uz skolu
Mūzika: Last.fm radio “Morrissey’s Similar Artists”
|
|
|