|
|
|
Augusts 20., 2007
12:58 - Zaļumballe un vēl nedaudz.
Un kopā sanāk trīs naktis (gandrīz) negulētas.
Bet vispār.. ar ko man sākt? Sāksim ar to, ka mēs, savā mega-ģeniālismā nepadomājām, ka autobusa biļetes būtu jāiegādājas laicīgi. Ir 14:00. Nē, mēs negaidīsim stāvvietas līdz 18:20. Stopēsim. Ok. Tiekam līdz kaut kur pirms Baložiem un.. būdamas divas (ak jā divas.. tas ir, es un Sabīne (paskolojiet mani nedaudz un pastāstiet - kā to jūzer ļecku uzliek? Nu.. jūs taču saprotat par ko es runāju..)) krieviski nerunājošās ietrāpam kāda krievu pensionāra mašīnā. Ironiskā kārtā viņš nesaprot ne vārda latviski un vēl jo vairāk - klausās krievu popsu. Un tomēr es visu mūžu par sevi lepošos, jo es atcerējos, kā krieviski ir 'pagrieziens'.. lai gan tas mums neko nedeva, jo viņam nebija ne mazākās jausmas, par ko es runāju. Lai nu kā - tikām kur vajadzēja.
Nu jā.. tam sekoja četrus kilometrus garš man-ir-smaga-telts un man-ir-noberzta-kāja gājiens. Tam sekoja pilgadību apzīmējoša aprocīte. Un tam sekoja negaidīta sajūsma no manas puses. Pag, man reibst galva. Nē, tagad ir ok. Nu jā.. tad sekoja telts celšana un citu gaidīšana un oh-mai-gudnizez-vī-hav no-neibers!! Satraukums par kaimiņu trūkumu bija lieks - saradās tauta un sacēla teltis tik daudz.. ka ziniet - es nesūdzos par tām dažām teltīm, kas otrās nakts laikā tika sadedzinātas. Protams, nebija jau mana.. Tātad.. pie velna, kurš ir saskrāpējis manu rakstāmgaldu!? Nē, tie vecāki ir vienkārši nevaldāmi.. Labi, ar to tiksim galā vēlāk. Tātad.. aizcibījam līdz skatuvei. In The Box. Neko neizsaka. Ok, pofig. Bet ziniet, ja viņi dziedātu angliski, es teikti, ka viņi IR Blink 182. Viņi ne tikai tā dziedājā, kustējās, bet arī runāja tieši tādas pašas jēlības. Bet nu.. man nav pretenziju - to vēl es nesaucu par muzikālās telpas piesārņošanu - tas vēl bija klausāmi. Tad bija Cacophonics. Cik nu no KVP atceros, bet man viņi šķita patizli. Bet šoreiz viņi man likās vienkārši garlaicīgi. Laikam Sabīnes potīte domāja tāpat, kad sastiepās (kaut kas interesants tač bija jāuzrīko). Un tad ir blā blā blā. Un tad bija Dun Dun un man viņi patika. Ļoti. Un tad es iecibīju tajā barā un kāds sastampāja manu mazo, neaizsargāto kājiņu!! Cieta kreisās kājas ceturtasi pirksts, skaitot no īksķa. Sāp. Bet Dun Dun bija labi un tas ir galvenais. Tad.. es neatceros, kas bija tieši tad, bet es zinu, ka kaut kad bijaPunk TV un viņi tiešām bija labi. Un mani tagad smagi kaitina viņu neatrodamība!! Fakit. Kas man atkal nāksies diedelēt mūziku? Fuj. Jā un kopš viņiem man kakls un mugura sāp tā.. ka sāp joprojām. Galvas kratīšana ir debīla. Un sāpīga. Bet tu taču nestāvēsi haosa vidū un nebaudīsi mūziku tāpat mierīgi. Lai gan es tā darītu. Ja tā diena būtu neizdevusies, respektīvi, ja es būtu savā ierastajā īgnuma mētelītī (es viņu mīlu, jā, bet tomēr ir brīži, kad viņš visnotaļ noteikti ir projām dzenams (ja neņem vērā to, ka tas ir manas ādas mētelītis)). Bet, paldies dievam, es nebiju. Viņi tiešām bija labi. Es pat teiktu, ka man viņi patika vislabāk no visa. Kā arī mani mulsināja elektriskās ģitāras neesamība. Vai tad tā pagale nav visa centrā? Šeit nē. Un tas man patīk. Lai gan tas jau nemaina mūziku, bet man tas patīk, jo tas ir savādāk nekā ierasts. Tad.. es vairs neko neatceros. Tiešām. Otrais vakars jūk ar pirmo. Ai, pofig, gan jau nekā svarīga nebija. Neko interesantu jau tāpat nepateikšu. Nē, atcerējos. Tur bija Soundarcade, kuru laikā es izlēmu iet gulēt, jo es nevarēju paiet nesāpot. Nākošā diena paskrēja pārsteidzoši ātri. Otrās dienas skatuvistiskā daļa sākās ar muzikālās telpas piesārņošanu. 7 pieauguši vīrieši. Nosaukums jau visu izsaka. Traģiski. Jā, tad.. tad es uzskrēju kādai vecai paziņai (vārds paziņa ir iespējams arī vīriešu dzimtē? izklausās dīvaini..). Istenībā nekad nebiju tā īsti domājusi par to, ka cilvēki, kuri tevi ir pazinuši kā bērnu, tevi par tādu arī vienmēr uzskatīs. Lai gan paši ir tikai četrus piecus gadus vecāki. Bet tas, šķiet, ir neizbēgami - man pašai notekti būs tādi mūžīgie bērni.. Jau ir, tas ir. Tā.. tad kaut kad bija Židrūns. Piekritīšu Ievai - ja viņi dziedātu angliski (ar pārliecinošu akcentu, protams), es pat varbūt nepateiktu, ka tie ir mūsu pašu latvju bāliņi. Bet tas nav slikti, jo - atkal jau - kaut kas atšķirīgs. Pie tam kliegšana, kas neizklausās debīla, ir apsveicama. Sakarīga kliegšana, lūk tā. Tad es neatceros. Tad beidzotar ūdenspīpi, kas šķita smaga un bieza kā krējums un strīdiem, kas ir briesmīgāki - Baložu Pilni Pagalmi vai Bērnības Milicija (man laikam nav jāatgādina, kurā pusē es biju), tika sagaidīti paši Baložu Pilni Pagalmi. Pēc viņu noklausīsānās mana viedokļa pusē bija nedaudz vairāk cilvēku. Un turpmākās pāris stundas tika pavadītas siltuma meklējumos ar kādu bezsakarā pieklīdušu indivīdu, kurš uzpeldēja Baložu laikā ar jautājumu, vai mēs esam pilngadīgas. Mēs tiešām piesaistam dīvainus cilvēkus. Bet tas tiešām arī nav nekas jauns. Ak jā un siltuma meklējumos tika atrasts kāds ugunskurs ap kuru virmoja tāds nonsenss.. :D Nē, bet tiešām - neloģiska loģika ar periodisku ausu disfunkciju un asociācijām, kas pārlec pāri pieciem pakāpieniem uzreiz. Tad savādajam puisim bija vēlme dzirdēt IndyGo. Viņi bija ļoti ģītārmētājīgi, kas jau uzreiz manī izraisīja nelielu fuj. Enīveiz, tas neko nemaina - man viņi nepatika arī tad, kad es viņus vēl nebiju dzirdējusi. Tad bija dejojoši indieši, kas bija tīri interesanti, bet ne pārāk miegu aizgaiņājoši. Vispār.. tie krišnaīti.. tie maitas toš iedarbojas - šorīt braucot tramvajā es pat nevarēju noturēties nediedot to fakinu Hare Krishna un tā tālāk gaudojienu. Un Daija vēl baigi lepojās ar savu teltsvietu.. :D viss jau ok, tikai krišnaīti nabaga strādājošanai meitenei (5dien pēc darba atbrauc. 6dien no rīta uz darbu Rīgā. pēc darba atpakaļ. 7diena gan brīva, bet pēc tā kā mēs viņu pavadījām, šķiet šodien viņa arī nav diezko dzīva.) liedz tās pašas pāris stundas miega - viscaur nakti maļ savu Hare Krishna Hare Krishna Krishna Krishna Hare Hare Hare Rama Hare Rama Rama Rama Hare Hare. Ģeniālas lirikas.. Nu ja tad bija otrā nakts, kuras laikā daži izklaidējās metot ugunskurā dezodorantu un matu lakas flakoniņus. Nu tā apmēram ne vairāk kā 10 metru attālumā no mūsu telts. Ik pa brīdim pamodos, domājot, ka mūs bombardē, bet tas jau viss ok.. Vismaz sapratu, ka man nemaz nav tik trausls miegs, jo Sabīnes dzirdēto apmēram 20 sprādzienu vietā es dzirdēju tikai kādus četrus. Bet tas nenozīmē, ka es taisos aizrauties ar gulēšanu pie tramvaja sliedēm, kuras tajā brīdī labo, un tieši zem atvērtā loga ir pārmijas.. tā bija pretīga nakts. Tas, ka mani grūž laukā no gultas, mani vairs nesatrauc.. šķiet, neviens cilvēks tāpat vairs nemēdz gulēt mierīgi. Tad blā, blā, blā novākšanās un aizvākšanās, tibījam pie Daijas uz laukiem rakt kartupeļus. Jā, jā, jā baigi labi, tibījam un tuvējā ezera malu būvēt teltis un beidzot tikt pie personīgā ugunskura un silta ēdiena. Ak dievs.. es vēl joprojām kopš piektdienas neesmu dzērusi ne kafiju, ne tēju. Jā un.. enerdžī drinks ar šņabi bija kaut kas interesants un jauns manā dzīvē. Nekontrolējams nelīdzsvars arī. :D Vienvārdsakot - bija labi. :)
Mūzika: nedzīva
|
|
|