Es te sēžu savā lauku vientulībā un domāju par cilvēkiem sev apkārt. Sauc kā gribi - par likteņa pirkstu, providenci vai Sv. Gara inspiratīvo klātbūtnību - kāds no tās visas plejādes piespēlē mums tos cilvēkus, kuri konkrētā dzīves posmā mums nepieciešami visvairāk. Ir arī tādi, protams, kurus piespēlē uz visu mūžu un tad nu tu ej kopsolī ar šiem - piespēlētajiem. Jā, Tu lasot šo, dārgais draugs uzminēji pareizi - ir vismaz pāris ļaudis no kuriem es vismaz savā mentālajā apziņā vēlos atkratīties. Un mani diezgan smagi riebjas ja kāds cenās uzmesties pat manu māti, man jau ar vienu pietiek, vēl vienu - nē, paldies. :) Laimīgu mārrutku taciņu.