pink martini

man visu laiku šķita, ka aiziešanas no mājām brīdis vēl ir ļoti tālu. tad ar jāni izdomājām vasarā dzīvot kopā. bet vasara tāpat vēl ir pietiekoši tālu. un tikko mani kā zibens spēriens ķēra ziņa, ka patiesībā mēs varam sākt dzīvot atsevišķi kaut pēc nedēļas. tas šķiet it kā ļoti forši, bet tajā pašā laikā -- tik baisi! tā sajūta ir apmēram tāda, ar kādu es domāju par pilngadības iestāšanos, tikai daudz stiprāka. es droši vien par daudz par to uztraucos, bet mani tiešām biedē tā apziņa, ka jāsāk par sevi rūpēties pilnīgi pašam -- jātērē nauda tādām lietām kā tīrīšanas līdzekļi vai veļas pulveris, kam nekad iepriekš neesmu tērējusi. tik ļoti gribētos saņemt no vecākiem katru mēnesi pietiekoši lielu naudas summu un dzīvot zaļi un atsevišķi, neuztraucoties par to, vai māte vakarā atnāks dusmīga, vai patēvs būs paēdis un vai būšu pietiekami labi izmazgājusi vannu. vāāu. viela ļoti interesantām pārdomām.

un starpcitu, labākā daļa slēpošanā ir tas brīdis, kad tu novelc zābakus.