pink martini

šodien bijām mellužos savākt savas mantas. un man likās neiespējami tā vienkārši paņemt visas tās trīs vasaras, kas tur pavadītas, salikt kastēs un aizvest prom. bet man nācās, nācās aiziet no turienes pēdējo reizi.
manā istabā bija ļoti tumšs, un man tas patika, jo es varēju gulēt, cik ilgi gribēju. man bija divas gultas, jo no sākuma bija domāts, ka mums ar elīnu būs kopīga istaba. abas gultas bija vienguļamās, tāpēc, kad jānis mēdza palikt pie manis, viņam bija jāguļ atsevišķi. vienreiz mēs mēģinājām gulēt vienā gultā, bet tā aizmigt bija neiespējami. pie gultas, kas nebija manējā, bija logs. tajā mājā bija daudz zirnekļu, jo māja bija ļoti veca un pussabrukusi. tā nu reiz divi milzu zirnekļi bija savijuši savus tīklus pāri visam logam. pie manis palika zanda, bet viņa nevarēja tur pagulēt, jo baidījās no zirnekļiem, un es arī. tad mēs mēģinājām zirnekļus nosist ar šaha galdiņu, bet mums bija bail pieiet tuvu, tāpēc netrāpījām un viņi kaut kur paslēpās. tad mēs gājām gulēt brāļa istabā un es murgoju par simtiem zirnekļu, kas rāpjas pār mani.
mazā braļa istaba reizē bija arī dzīvojamā istaba. kādreiz tur dzīvoja abi brāļi, bet tad vecākajam apnika un viņš iekārtoja sev istabiņu garāžā. gatis ir un bija visnetīrīgākais no mums, tāpēc viņa istaba vienmēr bija piemētāta ar lietām. viņš arī nebija īpaši aktīvs, tāpēc lielāko dienas daļu mēdza pavadīt pie vienīgā televizora mājā, kas atradās viņa istabā. ja pie manis palika vairāk kā viens draugs, tad kāds gulēja arī gata istabā. gatis vienmēr bija viesmīlīgs un priecājās, kad kāds gulēja pie viņa. viņa istabā arī vienmēr bija vismaz viena pusizdzerta kolas pudele, jo veikals bija tikai piecu minūšu attālumā.
māsas istaba no sākuma bija domāta kā virtuve, bet tad viņa pateica, ka nedzīvos kopā ar mani un virtuvi uztaisīja citur. māsa gribēja noklāt istabas sienas ar platēm, kuru tur bija ļoti daudz, bet sienām bija visādi jocīgi pārklājumi un ne visur varēja iesist naglas. tā nu plates bija tikai uz vienas sienas, bet tas tāpat izskatījās jauki. viņai bija divguļamā gulta, kur mēs ar jāni mēdzām gulēt, ja elīnas nebija mājās. tad, kad es biju tikko sākusi draudzēties ar jāni un zanda bija uztaisījusi ballīti, kurā viņam jāiepazīstas ar manām draudzenēm, mēs tur gulējām un viņas tieši blakus aiz loga kliedza par to, ka karš gruzijā reāli gruzī.
maniem vecākiem bija vienīgās divas istabiņas otrajā stāvā. lai tur nokļūtu, bija jākāpj pa stāvām, ļodzīgām kāpnēm, kas atradās mājas ārpusē. turpat arī varēja uzkāpt uz jumta, kas bija viena no manām mīļākajām vietām. vecāku istabas vislabāk raksturoja mājas īsto garu un to, kāda tā varētu būt, ja to varētu atjaunot un pa īstam apdzīvot. tur gan gandrīz nekā nebija. apaļš galdiņš, uz kura vienmēr stāvēja kādi žurnāli un, man šķiet, puķes, liels matracis uz grīdas un krēsls. un logs, tāds jūrmalīgs. otrā istabā bija kaut kas līdzīgs kumodei, sienā paslēpts skapis un kumode. es nezinu, kas bija tas, kas piedeva tai vietai tādu burvību - padomju laiku tapetes absolūti nesaskaņotās krāsās ar sīkām puķītēm un strīpiņām, tas, ka tur vienmēr spīdēja saule vai manas mātes neiedomājamais pedantisms, kā dēļ tur vienmēr valdīja ideāla kārtība -, bet man allaž ļoti patika tur uzturēties un es prātoju, kaut tā būtu mana istaba, bet tā tīri teorētiski prātoju, apzinoties, ka patiesībā nemaz negribētu tur dzīvot vienmēr spožās saules un uzkarsētā skārda jumta radītās tveices dēļ.
un tad vēl tur bija veranda. vislabākā, mājīgākā veranda pasaulē. tā nebija liela veranda, patiesībā pat ļoti maziņa. pati veranda bija uzslieta no kaut kā, kas izskatījās pēc balti krāsotām durvīm pārmaiņus ar logiem. daži logi bija izsisti vai izkrituši, bet dažus arī varēja attaisīt. no vienas puses veranda bija pilnīgi ieaugusi krūmu biezoknī. tajā bija divi veci dīvāni, kuriem par pārsegu kalpoja aizkari un balts koka galds, kuram vienmēr vajadzēja vaskadrānu, jo tas bija ļoti vecs. un šīs vaskadrānas bija bieži jāmaina, jo tur norisinājās visa sabiedriskā dzīve - tika ēsts, dzerts, pīpēta ūdenspīpe, spēlētas spēles un kas tik vēl ne. verandā bija vecs maģis, kurš it kā ķēra radio, bet nekad nebeidza čerkstēt. mēs parasti izvēlējāmies klausīties mūziku no pleijera un pieslēgt no rīgas atvestas tumbiņas. turpat uz plauktiņa stāvēja tējas un tējkanna. kad bija tumšs un bija iesēgta gaisma, tā vienmēr palika tumšāka, kamēr vārījās tējkanna. tur dzīvojoties, es tik daudz dzēru tēju, ka tagad varu to iedzert ļoti karstu, negaidot līdz tā atdziest. man patika, kad atbrauca kādi draugi un mēs tur sēdējām daudz stundu, dažreiz pat visu nakti, pīpējām, dzērām tēju vai alu, dziedājām un klausījāmies mūziku. un bieži spēlējām pokeru. man vienmēr likās, ka, esot tur, ir jādzied. un es dziedāju, ļoti daudz. un tajās naktīs, kad lija lietus, mēs stāvējām verandas durvīs un ieelpojām slapjās zemes un asfalta smaržu, un tā bija labākā sajūta pasaulē.
ārā bija šķībs galds un soliņi, katrs savādāks. ja es brokastīs ēdu pārslas, es gāju uz verandu, jo ārā to darīt bija bīstami - tik šķībs bija galds. bet citādi tam nebija ne vainas, un man vienmēr patika ēst ārā. vēl jo vairāk tāpēc, ka virtuve atradās atsevišķā mājiņā un āra galds bija tai vistuvāk. viens no soliem bija tik augsts, ka bija ļoti neērti uz tā sēdēt un ēst. manā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā pie manis atbrauca tētis un vecmāmiņa un atveda kūku, alkoholu un vēl kaut kādus ēdienus un mēs sacepām gaļu un smuki paēdām, un elīna arī bija ar mums ar kaut kādiem saviem draugiem. un es dzēru kaut kādu brūno dzērienu, kaut gan man galīgi negaršo. elīna iepazinās ar manu tēti un visiem bija ļoti jautri. visi aizbrauca, palikām mēs ar elīnu un ļoti piedzērāmies un kaut ko ilgi runājām, es priecājos, ka vairs neatceros, par ko. un toms man sūtīja īsziņas toreiz, daudz. galds bija tieši pie mājās sienas un ap to it kā virs galvas bija kaut kas, kam droši vien būtu bijis jābūt vīteņaugiem, bet tie visi bija jau sen kā nokaltuši. tā nu tie neizskatījās īpaši dekoratīvi un vienmēr meta tev virsū ēnu, ja gribēji pasauļoties tur sēžot. pie režģa, pa kuru vijās šie augi, bija piestiprināta sarkana lampa, kurā pat bija spuldze, bet kura nekad nedega. būtu bijis ļoti forši sēdēt pie tā galda arī naktīs, jo verandā bija pamaz vietas, bet, tā kā gaismas nebija, mēs to nedarījām. izņemot, kad bijām pilnīgā pālī, protams.
pirmās divas vasaras mājās priekšā bija aizaudzis dārzs, kas piederēja mājas saimniekiem un kurā mēs negājām. izņemot, kad bija zemeņu laiks un mēs tumsā līdām ēst tās zemenes un smējāmies par to, vai kirkorovs mūs nenostučīs (jo blakus bija ļoti glauna māja, kura, kā mēs visu laiku uzskatījām, piederēja filipam kirkorovam, bet patiesībā tā nemaz nebija). pagājšvasar dārzu beidzot aizraka un mēs pārvērtām to par zālāju. pareizāk sakot, mēģinājām pārvērst, jo tas notika vasaras vidū un neko daudz mēs tur nepaspējām izdarīt. tad es tur pļāvu zāli. es to vienmēr darīju peldkostīmā, cerībā no sauļoties un klausījos mūziku, lai nebūtu tik garlaicīgi. zālājā vēl bija palikušas kaut kādas piparmētras un tālab vienmēr, pļaujot zāli, viss pagalms smaržoja pēc piparmētrām. tā nu tur vēdīja lielisks tikko pļautas zāles un piparmētru aromāts. un tad es nomazgājos dušā, kurai bija ārdurvis, lodziņš un ļoti daudz zirnekļtīklu, bet nebija duškabīnes un zemē bija tāda kā grava, kas vienmēr bija pilna ar ūdeni, un gāju uz jūru. man nevajadzēja vilkt kurpes un drēbes. es vienkārši uzvilku peldkostīmu un paņēmu dvieli un grāmatu un gāju klausīties viļņus. un sauļoties dienām ilgi, kamēr paliku lillā.
manas mīļākās dabas skaņas bija sienāžu sisināšana un jūras šalkas. es vienmēr prātoju, cik lieliski būtu dzirdēt abas kopā. un vienu nakti, guļot savā mīļākajā - mammas - istabā pie atvērta loga, es piepieši sapratu, ka es tiešām dzirdu abas šīs skaņas reizē. un tie, ziniet, ir tie mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot.