|
un tā es klusām, murminot sev zem deguna pateicu, ka laikam pat nesaprotu, ka esmu tik laimīga.
un Tu nesaproti kapēc esmu tik laimīga.un Tev nebūs pagaidām saprast.jo Tu pārāk tālu, bet es gribu pārāk tuvu.
un tomēr ir skaisti, kad piepildās.
ir skaisti, ka es spēju to just.neaizmirst.
ir skaisti, ka Tu neesi vienaldzīgs.neesi pavisam vienaldzīgs.
man ir jaunas mājas.un ir tik nepierasti, it kā pat mazliet sveši.ik pa brīdim atceros vientulīgās naktis dzīvoklī, garās dienas, kā mēs dzīvojām it kā kopā, kā slēpāmies, kā es gulēju vecāku guļamistabā ar kaķi, kā sēdēju uz palodzes un smēķēju, kā pie manis palika meitenes mācīties, ka Katja pie manis dzīvoja, ka mēs ar loti dejojām pie spoguļa un taisījām miskastkleitiņu, kā svinējām jauno gadu, dzimšanas dienas, kā es raudāju vannasistabā uz grīdas, kā rakstīju pie datora, kā līmeju bildes uz sienām, kā skraidīju pa koridori, kā tracināju kaimiņus, kas tracināja mani, kā spelēju klavieres un skūpstijos uz dīvāna, kā mēs ar Līgu dzīvojām katra savā istabā un kopā, ka es dzīvoju mājās.
un viss mazliet no jauna.
par laimi laikam nav jārunā.šķiet, ka tai nepatīk, ka daudz par to runā, tapēc es labāk apstāšos tagad, jo man ir mazliet bail.
es domāju par Tevi un laikam tas ir lieki.laikam ir lieki domāt par to kā nav. un runāt par to, kas ir.
laikam es sāku gribēt arī Tev, ne tikai sev, tas nozīmē, ka es pāraugu šo sajūtu.un tagad tā ir stiprāka.dīvaina sajūta.
es dievinu to sajūtu kad klavieres, taustiņi vibrē zem maniem nogurušajiem pirkstiem, es dzirdu skaņas pie aizvertām acīm, nejūtu telpu, sirds mazliet sažņaudzas emocijās un es pazūdu, galvā ir miljoniem domu, kuras nevar saķert.dievinu.mūziku.
tās nav beigas, tas ir tikai sākums.
"vispirms tu apsēdīsies zālē - tā patalāk no manis.es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi.valoda ir nesaprašanās avots.bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tivak..
ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud." /a.de sent-ekziperī/
|