| Мне нравится |
[10 Sep 2007|09:05pm] |
satinusies savā tumši zilājā šallē kā naksnīgās debesīs.
es šovakar klusi piedomāju par sava stāsta jauno varoni.tik pārsteidzoši, ka viņš tik ļoti līdzinās "viņai".
dažiem rakstniekiem viens un tas pats varonis dzīvo vairākos romānos, stāstos..
tas izdzīvo pilnīgi dzīvi.pilnīgi pats sevi.
un nu, protams, ka nobirdināju asaru par filmu, bet vairāk ne tas, ka asara, bet tas, ka žņaudzās sirds pārpilnībā.
manī miers.tik neticams.esmu mājās jau kuro dienu.slima..
man patīk, kad balss ir aizlikta, zema un skaņa nāk ārā pa nāsīm.
tāda tā man varētu būt mūžīgi.
visiem jau liekas, ka esmu noraudājusies, kad dzird mani telefonā, bet man jau vienalga.galvenais, ka pašai tīk.un vēl man patīk mana roozā krūze.mhm!
miers gandrīz par visu.
neko īpaši negaidu, ja nu vienīgi trešdienu.to gan.to gan..
tā šķiet būs mana viena no mīļākajām dienām nedēļā.
vēl es atcerējos tikko kā viņai tulkoju vienu no smeldzīgākajām krievu dziesmām.
rudenīgāko, man šķiet.
tas gan man iespiedās atmiņā.
patīk man tā pa īstam un no sirds ar atmiņām dzīvot.
Tu mani iedvesmo.
|
|