wiatryga - November 11th, 2016

"I remember you well in the Chelsea Hotel
You were famous, your heart was a legend.
You told me again you preferred handsome men
But for me you would make an exception.
And clenching your fist for the ones like us
Who are oppressed by the figures of beauty,
You fixed yourself, you said, "Well never mind,
We are ugly but we have the music.""

Reizēm tik vienkārši parādās - mēs mācāmies, paciešam vai ciešam, mīlam, tad nomirstam - un tas viss ir ļoti blīvi un strauji, pat, ja dzīvojam 80 gadus un vairāk... Tik vien skaitās - cik esam devuši tīri, cik uzrakstījuši tīri, pateikuši vai izdarījuši ar jēgu. Cik maz, cik daudz. Cik mēs vienkārši neesam bijuši rukši un cūķi. Jo tikai tad mēs pat aizgājušām mīlestībām (ja tās vispār kaut kur aiziet, ja tā vieta no kopānākšanas jau nav uzkārusies pilnībā) varam iedomāties pasniegt roku vai saņemt viņējo, kaut jau no viņpasaules.

Jo tava roka, ko es tobrīd turu, ir darināta no sapņiem.
Šis gan nav Koens, bet viņam patiktu.

So long.