wiatryga - kastanis!

Tur tas ir - pirmais pilsētas kastanis,
tas ir - pirmais, kurš šai pilsētā uzzied. Es nezinu,
vai tas bija cilvēks, kurš man to pavēstīja, - vai kam to pavēstīju es,
bet tieši šodien viņš tur iet zem pirmā pilsētas kastaņa,
un vienu mirkli, vienu īsu mirkli Barts aiztur elpu,
Apolinērs aptur Sēnu,
Ruso samiedz acis saulē -
viss ir asi iekadrēts, pietuvināts un reizē tik tāli skaists
kā tas ziedu režģis tur, augstu gaisā, kā tās viņu vitrāžas,
neuzzīmējamas, nepierakstāmas.