| fear |
[30/01/2006|20:21] |
| [ |
music |
| |
The Rasmus - Heart Of Misery |
] |
Pasaule spītējas. Rodas vēlēšanās piesaukt dižo troļļu karotāju Grr :) Tomēr es cenšos neraizēties par lietām, kuras nespēju ietekmēt.
Noklausījos šito gabalu par baiļu pārvarēšanu. Ir runa par nevajadzīgām bailēm, kā piemēram bailes no publiskas uzstāšanās vai vispār negatīvas apkārtējo reakcijas. Vairāk nekā četrdesmit minūšu garajā runā autors izteica domu, ka visas bailes izraisa cilvēka uztveres dualitāte - tas, ka katrs veido dalījumu "es-citi". Ja šis duālisms pastāv, tad ir loģiski pieņemt, ka "citi" var apdraudēt manu existenci. Šīs problēmas risināšanai tiek piedāvāts pieņemt uzskatu, ka visas saprātīgās būtnes ir vienas apziņas dažādas izpausmes un faktiski nav nodalītas no tā indivīda, ko es uzskatu par sevi. Diemžēl (vai par laimi) šāds ieteikums rada manī "Nenāc klāt!!" reakciju :P
Pirmkārt, ja es nediferencētu sevi un citus, tas būtu, IMHO, ekvivalenti nāvei.
Otrkārt, neredzu jēgu vienotā saprāta vai tml. existencei.
Sāku lasīt K. Kastaņedas "Tales of Power" (krieviski), tiku jau līdz ~2/3. Dons Huans & Henaro izskatās pēc attīstītiem simoronistiem (k-gan droši vien ir otrādi), visādi mulsina nabaga Karlosu un izsaka pretrunīgas domas, no kurām palielu daļu es nesaprotu (grr); vai miglaini. Neticēt nekam un pieņemt visu kā patiesību? Izklausās pārāk vienkārši manā interpretācijā & nav skaidrs, cik "dziļi" vajag pieņemt. Eh :)
|
|