19. Marts 2006

• ==
• 19.3.06 22:30
• Tāds apjukums man iestājies. Nekas slikts nav noticis, bet sajūtas ir mainījušās. Galvenokārt pret sevi. Neredzu sevi kā iederīgu nekur un nepatīku pati sev. Zinu, minka, ka Tev tas nepatīk, bet pagaidām tā ir. Visi darbi un mācības katalizē negatīvo.
  Un tu - tu esi padarījis mani atkarīgu no sevis. Daru visu, kā patīk vai patiktu Tev, kāri tveru katru Tavu teikumu. Bet šībrīža īdēšana gan traucē.
  
  mm
  aizmigt ar Tevi, visa Tava, tik sapņains miegs.
• 0 runājarunā ar mani

• 19.3.06 22:57
• Jau vairākas dienas nevaru tikt vaļā no domas, atmiņu stērbeles, kas uzpeldējusi nevietā un nelaikā. Kā jau viss sliktais - nāk un uzrodas vienlaicīgi. Tā sajūta - pārstāt kādu mīlēt. Tā, ka vislaik ir bijis, bet pēkšņi attopies, ka vairs nav. Man liekas, tas ir pats briesmīgākais, kas vien var notikt. Varbūt pat tam, kurš beidz mīlēt, briesmīgāk nekā tam, kurš vairs netiek mīlēts. Tā ir rīcība bez pamatojuma, nekad jau tik spēcīgām emocijām nav pamatojuma. Un man tik bail no šīs sajūtas, kas klusi piezogas un pamazām paralizē visas siltās jūtas. Pat nemīlēšanas atmiņa bija ledaini drebinoša. Tā lika piekļauties Tev tuvāk un sajust, ka Mīlu vairāk nekā jebkad, ka viss ir kārtībā.
  
  tā, uzrakstīju, tagad varu aizmirst
  
  Bet tā jau neko, klausos Cake.
• 0 runājarunā ar mani