ne me quitte pas,

šodien abas ar mammu, tā teikt, mazliet apmaldījāmies mežā, kas liek man domāt, ka topogrāfiskais idiotisms tomēr tiek pārmantots. bet mežs ir fantastisks, un tīri sāpīgi domāt, ka nu vairs nav daudz sestdienu, kuras es varētu pavadīt tā, jo pavisam drīz rīti būs tumši, sēņu vairs nebūs un es būšu konstanti nogurusi un slinka. bet daba, ak, daba. ir jau arī Latvijai savs skaistums, mēs vienkārši ilgojamies pēc dažādības, pēc tā, kā nav, un tāpēc es tāpat kā Tēvs mazliet priecājos, domājot par tējām, džemperiem, mētelīšiem un šallēm, un zābaciņiem, par ieganstu neiet ārā - "ir pārāk tumšs un auksts", kaut ir tikai pulksten 4 pēcpusdienā. kādu nedēļu es varētu par to papriecāties.