ne me quitte pas,

Šodien pēkšņi ienāca prātā doma/atziņa, ka nejūtos emocionāli piesaistīta gandrīz nevienam cilvēkam. Vai tā ir priekšrocība vai trūkums? Droši vien atkarīgs no prioritātēm. Bet kāpēc es tā jūtos? Un vai tiešām? Varbūt vaina ir cilvēkos, kas man apkārt, vai, pareizāk, cilvēkos, ko es esmu izvēlējusies kā savus apkārtejos? Jo man bija tā izdevība justies kādam piesaistītai uz īsu brītiņu un izdevība uzzināt, ka ir daudz tādu cilvēku, ir tikai jāprot meklēt. Bet varbūt tā bija tikai simbioze, mutuālisms. Varbūt cilvēku savstarpējās attiecības tiešām balstās uz savstarpēji izdevīgiem darījumiem, vai nu to apzināmies, vai ne. Bet varbūt manī šodien dominē skarbais reālists, kas, zinot to, kāds haoss manī valda, drīz atkal dos vietu cerīgajam, bet nožēlojamajam sapņotājam. Par spīti tam, varu teikt, ka šodien jūtos kā nejūtīga, savtīga maita. Bet nezinu, vai tas ir tik traki, jo nezinu, vai citi ir labāki.