ne me quitte pas,

Baigais bardaks atkal. Mans šī gada otrais pavasaris ar atjaunoto enerģijas krājumu un tieksmi komunicēt liek man grozīt galvu uz visām pusēm. Redzu gan daudz laba, gan tik daudz darāmu darbu un kaitinošu sava rakstura šķautņu, ka nezinu, no kura gala sākt.

Interesanti, ka mans šaurais sarunbiedru loks tomēr ir tik plašs raksturu ziņā. Rada atkal jaunus un jaunus jautājumus par to, kāda tad īsti esmu es pati, ko saku un daru sevis dēļ, ko citiem un kā procentuāli tad būtu vēlams to sadalīt.
Īsti nezinu, vai "nopietnas" sarunas vispār ir veselīgas. Laikam atkarīgs no tā, vai domāšana par šo sarunu tēmām ir veselīga. Nākamais jautājums studijā - cik procentu laika vēlams pavadīt domājot un cik - kaut ko reāli darot?
Ai, laikam vienkārši jāiet gulēt.