ne me quitte pas,

Žetons. Visjaukākais, kādā esmu bijusi. Varēja redzēt gan ieguldīto darbu, gan mīlestību kursabiedru starpā un arī pret un no skolotājiem.
Šī ir pirmā reize, kad es ne tikai ar galvu, bet arī ar iekšām sapratu, ka man arī reiz būs žetonvakars un ka es tiešām vēlos, lai tas būtu vislabākais iespējamais šeit kopā pavadīto gadu apraksts. Un tad es sapratu, ka nezinu, kā varētu to parādīt. Jo piedzīvoto emociju man netrūkst, bet argumentu, ar ko to pierādīt (kā vestures esejās), man nav. Es tiešam intuitīvi vairāk vai mazāk mīlu visus savus kursabiedrus, bet tomēr tā ir mīlestība caur sienu. Es zinu, ka viņi ir lieliski lietā, kur specializējas, un daudzi arī garīgi un emocionāli man liekas tuvi, un tomēr neesmu darījusi neko (jā, tieši es, kaut, protams, arī citi), lai varētu viens otru tiešām iepazīt. Tagad vairs nejūtos tā, ka esmu tikai kaitinoša piedeva, jo katrā no mums tiešām ir tas unikālais, un attaisnojums - "es neesmu ballīšu cilvēks" vai "uz rītdienu daudz kas uzdots" nav nekam derīgs. Dzirdēju, ka laikam neesmu vienīgā, kas to sajuta.
Es negribu pēc vidusskolas attapties pie rāmja, kuru nespēju atlaist, bet kurš ir tukšs. Skola ir cilvēki.

Nevaru izlemt - turpināt sēdēt šādā pat noželojamā stāvoklī, truli blenžot kaut kur, vai mesties kādam cilvēkam pie kājām, kliedzot kaut ko līdzīgu "asdfghjkl". Un tomēr labi zinu, ko es darīšu. Centīšos atrast zelta vidusceļu, izmetot izēsto biezpiena krēma ar rozīnēm kastīti un nomazgājot karotīti, iztīrot zobus, saģērbjoties pidžamā un tad atkal kaut kur truli blenžot. Redz, kā jums labi sanāk dzīvot, lai gan varētu arī tā... Bet, nē, ja jūs sakāt, ka tā ir labi, tad jau laikam ir labi... Dzīvojiet jūs, es paskatīšos.