ne me quitte pas,

Zemapziņa atkal uzdarbojas sapņos. It kā jau sviests, bet tomēr apzinos, ka tur bija daļa patiesības. Gribētos, kaut spētu to pieņemt un aizmirst, lai gan ir mazs mazohistisks prieciņs par tādiem sapņiem. Tajos reizēm var just spēcīgākas emocijas nekā ikdienā. Pēdējā laikā mana garastāvokļa zemākais punkts ir čīkstēšana par to, ka man atkal nekas nesanāk, un augstākais - pa pusei sirsnīga smiešanās par truliem jokiem.

Satikt cilvēku, kas vienā dienā paveic tik daudz, cik es pāris nedēļās, un enerģiski stāsta par savām veiksmēm, ir tiešām iedvesmojoši! Tai pat laikā regulāri sanāk saskarties ar vispārējo seklumu. Cenšos nevērtēt cilvēkus pēc viņu intelekta spējām, bet nepatīk, ja nav nekādas tolerances pret citiem, kam varbūt mugurā neierasts apģērbs vai galvā neierastas domas. Nespried, pirms neesi redzējis aizkulises, miljono reizi saku!

Nesaki "hop!", pirms neesi pārlēcis, un nesaki, ka vairs nemēģināsi neko pagatavot, pirms neesi pagaršojis (var teikt arī - neskati vīru pēc cepures, jo mana maltīte izkatījās nožēlojami)! Tiesa, vēl jau varu sagaidīt vēdergraizes.

Skumja sakritība. Ja sakritības pastāv. Un, ja uzskata, ka nāve ir kas skumjš. Netaisos liekuļot, ka sapratu Imanta Ziedoņa darbus. Bet varbūt esmu tiem veltījusi daudz par maz laika un uzmanības. Visu jau nevar saprast; daži saka, ka saprast nevar neko. Bet man pēdejā laikā bija radušās nojautas, izjūtas, lasot un dzirdot viņa darbus. "Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu." Grūti gan iedomāties, kā tagad tikšu galā ar šo epifāniju.
Vismaz laiks ārā tiešām kā par godu Ziedonim.