‘l8.2.h8’ - November 12th, 2009

redzi, es atkal lidošu
mani cerība ņem līdzi
naksnīgā ceļojumā
uz rīta pusi
vēl pirms visa
es aizšūšu rētas
piekniedēšu lupatu spārnus
ietērpšos melnā
un tad bezrūpīgi lēkšu
nē, tas nebūs kritiens
mani negrūdīs, nesalauzīs
es klausīšos vēja dziesmā
un degšu paša dedzinātā liesmā
iespējams, nedaudz skumšu
pēc soļiem tur augšā, smaguma
un visa pelēkā, kas bijis ceļā

es jūtos saindējies
kad vējš lauž zarus un tie krīt pelēkā, asā zālē
kad vārdi pakrūtē tiek saplēsti lauskās
kad laiks stājas un žņaudz
tad kā ogle melns, silts ūdens apskauj mani
un sirds sniedzas dzelmē pēc gaismas.. gaismas
es aizveru acis un ir laiks
es izelpoju sevi tukšu
jo tad zelta zvaniņi uzziedēs, kā ūdensrozes
un spēlēs mums sen aizmirstu melodiju
un mani pārraus šausmas uz sekundes daļu
melna ūdens virsma mūs dalīs ar divi
dzelmes gaisma
laiks bez malas
bet vējš tik lauž zarus