85.
Šodien sapratu, ka obligāti jāiet mācīties solfedžo papildus. Ja kāds, kas šodien 10 elementos dabūja visus 10, iet papildus mācīties, tad ko es te ar savu četrinieku vispār lai daru...
Taču ne vienmēr desmitnieki dara priecīgu. To vēlreiz sapratu šodien, kad latviešu valodas skolotāja nenoturējās un savā sliktajā garastāvoklī izteica netaktisku piezīmi, kas šķietami pacēla mani augstāk par pārējiem klasesbiedriem. Pati jau arī tajās latviešu valodas stundās laimīgi lienu no ādas ārā, jo tas ir kas tāds, kas man patīk un padodas, bet tomēr klasesbiedru attieksme uz to bija vienkārši... zēni katra teikuma galā piemetināja "varbūt pajautāt Undīnei, viņa taču mums ir vislabākā" un "spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura šai pasaulē visgudrākā? - Undīne!" tipa izteicienus, un pat meitenes tikai ķiķināja, lai arī zēni pret nevienu neizturas ar kaut kādu... nu, es nezinu, parasti taču ir vai nu zēnu un meiteņu bariņš un mīlīga ķircināšanās vai ideālā gadījumā visai klasei draudzīgas attiecības, bet mums zēni vienkārši var iespert meitenei, kad pie klases izejas ir "sastrēgums". Es saprotu, ka to var darīt 7. klasē, bet es sāku piekrist skolotājiem, ka papīru mētāšana un skaļa apsmiešana nav 9. klasei piemērotas izklaides.
Rīt vismaz varu nedaudz ilgāk pagulēt, jo uz ķīmiju tiem, kam labi kontroldarbi, nav jāiet. Jāpabeidz vizuālās mākslas murgu darbs, jāizpilda ķīmijas uzdevumi, un tad varēšu pavadīt mierīgu vakaru.
Izņemot tos mirkļus, kad gribas ielīst kaktiņā ar žileti un skaļi bļaut "Neviens mani nemīl!", es tiešām esmu optimists. Tikai man vairs nav pat stūrīša, un žiletes nekad nav bijis.
Taču ne vienmēr desmitnieki dara priecīgu. To vēlreiz sapratu šodien, kad latviešu valodas skolotāja nenoturējās un savā sliktajā garastāvoklī izteica netaktisku piezīmi, kas šķietami pacēla mani augstāk par pārējiem klasesbiedriem. Pati jau arī tajās latviešu valodas stundās laimīgi lienu no ādas ārā, jo tas ir kas tāds, kas man patīk un padodas, bet tomēr klasesbiedru attieksme uz to bija vienkārši... zēni katra teikuma galā piemetināja "varbūt pajautāt Undīnei, viņa taču mums ir vislabākā" un "spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura šai pasaulē visgudrākā? - Undīne!" tipa izteicienus, un pat meitenes tikai ķiķināja, lai arī zēni pret nevienu neizturas ar kaut kādu... nu, es nezinu, parasti taču ir vai nu zēnu un meiteņu bariņš un mīlīga ķircināšanās vai ideālā gadījumā visai klasei draudzīgas attiecības, bet mums zēni vienkārši var iespert meitenei, kad pie klases izejas ir "sastrēgums". Es saprotu, ka to var darīt 7. klasē, bet es sāku piekrist skolotājiem, ka papīru mētāšana un skaļa apsmiešana nav 9. klasei piemērotas izklaides.
Rīt vismaz varu nedaudz ilgāk pagulēt, jo uz ķīmiju tiem, kam labi kontroldarbi, nav jāiet. Jāpabeidz vizuālās mākslas murgu darbs, jāizpilda ķīmijas uzdevumi, un tad varēšu pavadīt mierīgu vakaru.
Izņemot tos mirkļus, kad gribas ielīst kaktiņā ar žileti un skaļi bļaut "Neviens mani nemīl!", es tiešām esmu optimists. Tikai man vairs nav pat stūrīša, un žiletes nekad nav bijis.