|
Feb. 10th, 2017|12:22 am |
|
Smaga diena, bet kad kaut kas ir tik smags, ka lūst, paliek mazliet vieglāk. Mans apātijas iznīdēšanas aizrautības atgūšanas eksperiments pagaidām turpinās. Izbeidzam bēgt no realitātes datorā un gultā, skatāmies, kā smadzenes agonizē un meklē aizstājējus, dodam darīt kaut ko vērtīgāku. Varētu teikt, vienkārši, bet nav. Sākas deviņpadsmitā diena, bet gandrīz nesākās. Visvairāk jūtu, ka atmiņa ir skaidrāka, laiku pa laikam atceros ļoti senus, senus un nesenus notikumus smalkās niansēs. Vairāk ņemu rokās ģitāru un blokflautu. Liekas, ka vieglāk uztveru un atceros harmonijas. Liekas, ka vieglāk raisās visādas muzikālas idejas. Rīta/pēcpusdienas/mūžīgo letarģiju aizstāju ar rīta vingrošanu, kas ir smieklīgi, bet arī patiesība un ļoti motivējoši, jo ātri var just rezultātus un miegs vairs nenāk. Sāku celties, tikko pamodies. Gulēt ilgāk ir bēgt no realitātes. Pēkšņi dienas ir garākas un ir daudz vairāk brīva laika. Pēkšņi rodas idejas, kā to aizpildīt. Saziņa ar cilvēkiem šķiet dzīvāka, mazāk apātiska. Kad ļaujos, rakstās vieglāk, raitāk (bet ieradums vēl dara savu, liek pārlasīt, pārdomāt, oponēt, beigās padoties). Viss ir skaidrāks. Skaidrākas ir arī depresijas epizodes. Tās ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti skaidras. Ļoti smagas. Te nu bija apātijas iznīdēšana. |
|