| |
[Jan. 26th, 2014|04:32 am] |
|
Guļu uz diviem kopā sastumtiem koka soliem un lasu Murakami (to pašu). Pusstundu lasu, pusstundu guļu ar acīm vaļā. Ir pustumsa, jo nav ieslēgts viss apgaismojums, aiz manis šalc apkures caurules, kaut kur tikšķ sienas pulkstenis. Tā pusotru stundu, kas liekas maz, bet tas ir laiks, kurā katrs mirklis ir sataustāms, klātesošs. Ļoti mierīga sajūta, bet es nevaru ilgi izturēt tādu mieru un tādu laika izjūtu, pie laika efektīvas nosišanas pieradušās smadzenes garlaikojas un agonizē, piespiež mani atgriezties pie datora un pierakstīt, nevis palikt un izbaudīt. |
|
|