| |
[Dec. 17th, 2013|07:31 pm] |
|
Ir ļoti izteikta ierobežotības sajūta. Tāda sajūta, it kā man skatiens vairs neprastu sniegties pēc jebkā, kas atrodas tālāk par vidējo attālumu līdz tuvākajam monitoram. Ir tikai tie daži kvadrātmetri telpas starp zīlīti un stiklotu virsmu. Tie tur ir arī tad, kad es aizveru acis vai eju pa ielu, vai domāju. Domas liekas kā iesprostotas tajos dažos kvadrātmetros. Tās tur haotiski šaudās no vienas sienas uz otru un no tām atlec, bez vērā ņemama rezultāta, bez progresa, jo ir tikai tie daži metri. Tie ir kā šaura, tumša kārba, kas piestiprināta manai sejai. Ietaise, kas līdzīgai tai, ko izmanto zirgiem, neatceros nosaukumu, tikai uzlabota, piemērota cilvēkiem. Kaut kas no 1984. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2013|09:48 pm] |
|
Tu esi kā iesprostots šajā formā. Spiests just zemiskas emocijas, iedomību, skaudību, greizsirdību, naidu, kaunu, un vienlaikus skaudri apzināties, cik tās ir zemiskas. Spiests just riebumu pret sevi to dēļ. Beigu beigās spiests padarīt to par savas dzīves mērķi, apkarot tās vai sadzīvot ar tām. Cik drausmīgi bezjēdzīga laika šķiešana. |
|
|