Izsita no sliedēm. Necilie nieciņi nu šķiet traģiski. Bet pastaiga bija brrriesmīgi forša.

Visu nedēļu turējos sasodīti smaidīgs un optimisma pilns. Bija mierīgi un saprātīgi; tā kā vajag un tā kā ir patīkami. Komati, komati. Piektdiena tika iesālīta. Un sestdien klusiņām izmirku lietū ar jaukiem cilvēkiem. Bez tam dienā vēl nodomāju, ka 'jauki' skan kā 'atšujies'. 'Patīkams laikabiedrs' būŧu varbūt labāk. Bet varbūt ne :) Ap to laiku jau nerunājās vairs, un domājās knapi. Neveikli sveicinājos un atvadījos vēl.

Un tad zeme iegruva. Redzu sevi skatāmies uz apkārtējiem ar to izteiksmīgo 'es tevi nesaprotu tu esi galīgi jocīgs laikam' skatienu. Gan jau, ka sarunāju muļķības, nevajadzīgas pie tam. Domas metas te turp, te šurp, tik neizlēmīgas. Nodzēst to uguni, kas pieri un krūtis dedzina, un smacē.

Taču pastaiga tik un tā bija brīnišķīga. Nevaru sagaidīt rītdienu, lai mostos ar sāpošu kaklu vai temperatūru :) (Kā nenāk, tā nenāk.) Man kaut kur sen sen reiz bija šalle.