Čau! tik neizturami gribas uz mājām. Šeit viss ir svešs - tie nav tie paši koki,tā pati zāle, pat tas pats gaiss ne.. te allaž līst lietus un pūš ziemeļu vēji. te vasaras nav.
es pamostos ar naivu cerību, ka atvēršu acis un būšu mājās, bet neesmu.
arvien vairāk moca domas par to ko tur dara mani draugi,ko es pati varētu darīt,kā atpūsties, un pats galvenais, vai Viņš mani gaida? Pēdējā laikā domāju par viņu vairāk kā jebkad, domas, cerības,fantāzijas.. vienkārši tas ir vienīgais salmiņš pie kā turēties.. es zinu, sapņi, jā, bet ja nu tomēr arī sapņi piepildās?
vo,īstenībā jau pareizi,noliekat mani,lai man pāriet tā muļķīgā apsēstība ar mīlestību, būt vienam ir tik sasodīti forši, deeeeeem, kā es nenovērtēju savu brīvību!
sēžu viena, mazliet salst. atkal smēķēju. gandrīz fiziski izjūtu kā dūmi piesārņo manas plaušas. skatos kaut kur ķieģeļu blīvajā masā un izmisīgi lūdzu kādu,lai tas glābj mani. lai atnāk un apskauj mani, nodzēš cigareti un vienkārši ir ar mani.
man patiesībā riebjas smēķēt, es to daru, lai es riebtos pati sev. lai kāds varētu mani izglābt.. no sevis..
sadtikko palaidu garam lielisku iespeju uzsakt sarunu ar vinju. bac, es tak esmu stulba. un uzvedos kaa tiiniite! grrrr....
JAUTĀJUMS.
Mani nomoka tāds puslīdz absurds jautājums - kā atrodoties starp labi un ne tik labi pazīstamiem ļautiņiem var justies tik vientuļš kā uz neapdzīvotas salas? Kādu svētlaimīgu brīdi šķiet, ka ir forši, un pieļauju,ka tā arī ir, ja ne vien mana uzmācīgā vientulības sajūta atkal mani neapciemotu. Vienbrīd tusējos pa klubu ar draugiem un jūtos super, bet pēc brīža viss radikāli mainās, es vairs nejūtos kā es. Ir ES un CITI. Es un masa. Tik sasodīti vientuļi...
IEMESLS.
Es zinu,kas par lietu. Es palieku vecāka. Draugi viens pēc otra atrod savas otrās pusītes, dažs labs pat precas. Bet es vēl aizvien esmu vientuļa. Kauns atzīties, ka man tādā vecumā nav bijušas nevienas attiecības. Nu labi,sasējos ar vienu gados 16, bet tās nebija attiecības manā uztverē - kāds indivīds pamanījās samīlējušos muļķīti pavazāt aiz deguna. Viņš pat neko nesolīja - es zināju, ka viņam ir draudzene,ka viņš pie viņas brauc, bet es savos "saldajos 16" biju sadomājusies,ka ja jau viņš man pievērš uzmanību, tad viņš ar draudzeni taisās uz šķiršanos. Totāls stulbums, atzīstos. Nu ja, un pēc tam, kad šito biju pasūtījusi, vairs nevienu neesmu sev klāt laidusi.
PARADOKSS.
Es bēgu no tā, ko visvairāk vēlos. Esmu pārāk nobijusies, kaut sev to neatzīstu. Esmu iemīlējusies tik nezinu vai tas ir cilvēks vai iztēles auglis, par kuru sapņoju un iztēlojos sev blakus, bet satiekot dzīvē bieži vien viņu ignorēju un izturos vēsi. Es kā spītniece esmu viņu nolūkojusi un neviena cita man nevag, neviens cits mani neinteresē. Tādēļ telpa ir tukša, ja tevis tur nav. Bet es jau to neatzīšu. Mani nodod vien acu skatiens. Ieejot telpā es allaž meklēju tavas vērojošās acis. Acis, kuras mani pievelk un biedē vienlaicīgi, reizēm tu tā skaties itkā redzētu man cauri, tad man paliek neomulīgi no tava ciešā skatiena, es novēršos un izliekos nemanam tevi. Bet es redzu,ka tu tupini vērot. Šķiet, mēs abi kko gaidam. Nekas nenotiek. Bet es vēlētos, lai tu vienkārši mani noskūpstītu, nevajag neko teikt, nevajag tos mulsuma pilnos vārdus, skūpsts pateiktu visu, man tā šķiet.
lonely