| Aizkustinosha diena. |
[20 May 2005|04:36pm] |
No rīta bija tā paagrāk jāceļas, jo pie manis bija plānojusi piekāpt klasesbiedrene jau pulkstens 8,man par laimi, šis tas viņas plānos bija mainījies un viņa pie manis bija pus9.Fuuu... Bez dažām minūtēm 9 pie manis atbrauca šoferīts piemīlīgajam, sarkanajam zapiņam tika uzlīmēts 12A un ieklātas segas, lai nesmērētos drēbes. Sadalījāmies pa mašīnām un Es ar šoferīti devos pakaļ klases audzinātājai. Viņa bija pārsteigta, ka Es viņu pie ārdurvīm gaidu viena pati, vēl jo vairāk pārsteigta, kad saprata, ka zapiņš brauc pakaļ tieši viņai.
Aizbraucām līdz Mežparkam, kur vajadzēja notikt 1. šoferu maiņa, un mašīnīte noslāpa, iestumšana nelīdzēja, vajadzēja vilkt. Bet tas jau kādu laiku šoferu maiņa noritēja labi, vēl tikai vienu reizi nācās mašīīti piesiet trosē. Aizdevāmies līdz ielas, kr atrodas skola, galam un skolotāju ipielik;ām pie auto vadīšanas un stūmām līdz durvīm(lai jautrāk), safočējāmies.
Klasē tika izteiktas īpašās pateicības no skolotājas puses-man arī.
Tad bija oficiālais pasākums, ku nosauca tos, kas tiek pielaisti pie eksāmeniem. Direktors gudri runāja, un Es nodomāju, ka šo vāviļošanu Es aizmirsīšu, bet rītu- nekad. Un sapratu, ka man ir bail, ka dažus cilvēkus Es varbūt vairs nekad tā prātīgi nesatikšu. žēl, žēl, žēl... Gājien apkārt skolas, kur visi dod puķes, biju domājusi, ka man jau neviens nedos, bet galu galā man puķes bija tik daudz, ka nespēju noturēt rokās. Dīvainais r tas, ka man agrāk nedāvināja puļes, man viņas arī nepatika, bet aizvakar Es pateicu, ka man viņas tomēr patīk un viņas pilnīgi nāk pie manis. Tad atkal sentimentālas runas. Saņemu ko esmu rakstījusi pati kādā 10-11. klasē, ko man tad rakstījaciti. Viņu vēlējumi ir piepildījušies, tas priecē un no vēlējumiem, kurus uzrakstīju sev, vēl tikai viens jāpiepilda.
Stādījām koku. smieklīgi, pēc tam mācījāmies matemātika(kā jau matemātiķi) un vilkām zapiņu mājup.
Mašīnīte ir mazliet traumēta,ļoti ceru, ka Sibilla neniknosies.
|
|