sestdien biju uz Benefices koncertu. sēdēju pirmajā rindā un praktiski visu koncertu nopinkšķēju, ja neskaita brīdi, kad mazie salaveči (3-5gadīgi bērniņi) neko nesaprazdami ar muļķīgām sejiņām riņķoja pa skatuvi. dejās, kuras es arī zinu, manī bija neizskaidrojama, drausmīga sajūta - it kā es būtu atdevusi kādam daļu savas sirds un tā būtu vienkārši izniekota ar tukšumu. tur, kur bija jābūt man, es tur nebiju, un gluži manu vietu arī neviens neizpildīja. pilnīgs ārprāts. puņķi un asaras. nevaru izskaidrot to apdullumu. vispār negribējās ticēt, ka es tiešām tiešām tur neesmu un nedejoju ar viņām.

un attiecīgi, mans sekojošais lēmums par atgriešanos Beneficē ir tikai likumsakarīgs. pēc koncerta pasēdējām ar vecāko grupu, tā foršā atgriešanās sajūta vēl tikai apstiprināja, ka atgriešanās būtu vispareizākais solis. tad tikai atlika jautāt Annikai.
Nākamajā rītā pazvanīju ar jautājumu, vai mani ņems atpakaļ. un tik forši. abas priecājāmies katra savā telefona galā. īīī. un nejau, ka es nerūpēšos par veselību. vienkārši dejošana tomēr ir un mūžīgi paliks mana sirdslieta. bez tās es nevaru. brum brum brumm

vakar treniņā kaut kāds bokseris salauza R deguntiņu. sēdējām slimnīcā, vēl šodien bijām. vismaz šķībs nav, tikai izskatās pēc zivju ģīmja un avatara salikuma khi.

happy new year!