nu reiz man ir piegriezies. man beidzot sasāpējās.
šoreiz viņš uzvedās kā tipisks vīriešu kārtas pārstāvis. un nav jau tā, ka es to uzskatītu par kaut ko nenormālu, vienkārši tagad man ir par daudz.
es tā gribu runāties! ja man pajautātu - par ko - es pat nevarētu īsti pateikt,jo esmu tik tālu sevi notrulinājusi šai ziņā, ka pat neatceros, par ko vispār var runāt, izņemot sexu, slimošanu un mīļumvalodiņu. man gribās sarunas par dzīves jēgu, par mērķiem, par reliģijas vajadzīgumu vai nevajadzīgumu, man gribas sarunas par ģimeni, par cilvēkiem un draugiem vispār, par labdarību..par ceļošanu un ceļojumiem. jūs jautāsiet - kas tev nav draudzeņu, ar kurām par to runāties? protams, ka man ir draudzenes, bet es ar viņām par to, pirmkārt, jau esmu runājusi, otrkārt, viņas ir aizņemtas pašas ar saviem favorītiem, bet galvenokārt, es gribu par to runāt ar to, kuru es mīlu visvairāk.
es negaidu, kad mēs tagad skypā sāksim par to runāt..vai pa telefonu (es atrodos tālajās mājās un viņš ir savējās), bet uzlikt man ignoru skypā arī ir nesmuki. varbūt..varbūt es tagad gribu raudāt jo man ir niķis, bet varbūt tieši otrādāk - man ir niķis jo es gribu raudāt..
es negaidu, kad viņš izpatiks man vienmēr, kad es saniķošos un gribēšu dziļās sarunas, bet līdz šim es tik tiešām vienmēr esmu piekāpusies un atstājusi to uz vēlāku laiku, vienmēr nodomājot - viņam vnk pašlaik nav garīgā..man vienmēr atrodas garīgais visam, ko viņš grib darīt. varbūt jāmainās ir man - jāsāk uzstāt uz savu(unreal)..
pirmkārt, es baidos viņu nepazīt
otrkārt, es baidos pazaudēt sevi kāda cita dēļ (laigan tas kāds cits ir mans pats dārgākais)
Speak the truth - Post a comment
even if your voice is shaking
njagu (voldorfa) wrote on November 13th, 2009 at 05:40 pm
man nāk raudiens