tad, kad pēkšņi pēc ļoti ilgiem laikiem es tiešām esmu sajutusies laimīga, ir tomēr faktori, kas neļauj pilnībā aizmirsties un vieglprātīgi lidināties nedaudz virs zemes. lai gan R ir vislabākais,k as ar mani pēdējā laikā ir noticis (patiesību skaot, tas nav nekāds tikai "lai gan"), mani turpina bažīt domas par maniem draugiem. kādreiz būs līdzsvars? kādreiz pienāks laiki, kad mēs visi - mani svarīgie - būsim laimīgi un apmierinati kaut tikai katrs ar savu dzīvīti? visi, pilnīgi viņi visi ir apmaldījušies jaunajā dzīvē, nē, iespējams, tā nav apmaldīšanās, pavisam iespējams, ka es esmu tā, ar kuru notiek nepareizi, bet tas nemaina faktu, ka es par to lauzu galvu..
kapēc ir jābūt 'bijušajiem', kas uzrodās kā labi draugi, uzjunda atmiņas un jaunas cerības? kapēc joprojām sevī nevar atrast to pogu, kas atver un liek beidzot dusmoties, priecāties un dzīvot skaļāk? kapēc ir mazie sarežģījumi jāuztaisa par problēmām, kuru dēļ tikai vēl vairāk bojājam savu veselību? kādēļ pēkšņi laiks šķiet tik nozīmīgs un dzīve tik īsa, lai varētu atgriezties pagātnē un vēlreiz pabaudītu..vai palīdzētu? un kādēļ vecāki ir tik atšķirīgi no pārējiem mirstīgajiem?
patiesību sakot, es beidzot pie savas dzīves jēgas jeb varbūt drīzāk to jāsauc par mērķi - būt laimīgai(mīlēt un būt mīlētai) - esmu atradusi līdzvērtīgu - redzēt savus tuvākos laimīgus. un abi šie savā starpā mijiedarbojas.
pašlaik balanss nedaudz zūd, tiesa gan, uz otru pusi, nekā tas bijis vienmēr līdz šim.
biju domājusi - iešu piebeigt Breaking Dawn, bet..man gribās dzejoļus. atradu 4 dzejoļu grāmatas vēl nelasītas, iešu un sākšu tās iztirzāt, pierakstīt un iegaumēt. varbūt beidzot sapratīšu savu gaumi uz filozofisko mākslu.
klepoju kā diloņa slimniece un ar mirdzošām acīm gaidu rītvakaru, kad silti pieglaudīšos un piederēšu Viņam.
Skaņa: Jonas Brothers - gie love a try
for free