You know I would walk a thousand miles if I could just see you.
šodien esmu sadarījusi daudz darbu, neskatoties uz to, ka paspēju pa kluso mammai neredzot aizmigt. neskaitot manu Zviedrijā esošo daļiņu, vēl es šodien ļoti daudz domāju par to, ka beidzot ir pienācis laiks apmeklēt dakterus. esmu jau pieradusi pie tā, ka katru reiz pietupjoties man sāp apakštilbi(jāpiemin, ka pirms pusgada, kad šī problēma mani piemeklēja pirmoreiz, sāpes likās nāvējoši stipras), katru reizi pieceļoties no guļus stāvokļa paiet kāds brītiņš līdz aptveru visu, kas apkārt, jo reibst galva(sakarā ar šo prblēmu varu piebilst, ka ārstējama nav, tā ir tāda fizioloģiska īpatnība, skriemeļi sacenšas ar asinsvadiem apmēram sprandas rajonā par to, kurš kuru izspiedīs no vietas, protams, skriemeļi uzvar un asinsvadi tapēc atsakās atgādāt asinis atpakaļ no manas galvas uz sirsniņu, arī šī savādā sajūta aiz pieraduma gājusi mazumā), mana šad tad notirpstošā roka, kas ir pazīme, kāda bija manai mammai pirms viņas diagnozes, ir pārejoša parādība, tādēļ cenšos nepievērst5 tam lielu uzmanību, pietam šodien, kamēr ar mammu griezām sakaltušos zarus no ievas un mežrozītes, viņa teica, ka pats svarīgākais vispār vispār, lai ar cilvēkiem viss būtu kārtībā, ir pareizi ēst un domāt labas domas. te nu es protams viņai iebildu, sakot, ka pats svarīgākais dzīvē ir mīlēt un būt mīlētam, bet nu kaut kāda loģika viņas padomā arī ir. ja atskaita to,ka ēst es neprotu pareizi (es periodiski vai nu neēdu vispār vai arī ēdu pārāk daudz saldumus), labo domu manī ir daudz, dažreiz pārāk daudz, kas šai teorijai der. par manu uzskatu šis ir labāks tikai tapēc, ka šajā gadījumā ir jāpaļaujas tikai uz sevi un ja kaut kas neizdodas vainu arī uzvelt var tikai sev. mans atkal ir labāks tapēc, ka mīlestība ir un paliek mīlestība - tā paceļ virs zemes, bet tomēr tur līdzsvarā, tā iemāca dot, neprasot neko atpakaļ, tā iemāca pateikties, tā iemāca samierināties, piekāpties, nesavtīgi priecāties un vispār būt smaidīgam saulstariņam arī mākoņainajā laikā.
man šķiet, es sāku iemīlēties. neesmu droša. es tikai zinu, ka es nekad ne pēc viena neesmu tāā ilgojusies un nekad nevienu neesmu tik ļoti gribējusi nepārtraukti sev blakus un nekad neesmu tik nesavtīgi gribējusi, lai kādam ir viss kārtībā..
uzsvars uz visiem TIK, jo visu to es jūtu arī ikdienā attiecībā uz saviem savājiem, bet nu TIK..
man atdziest tēja.
šodien esmu sadarījusi daudz darbu, neskatoties uz to, ka paspēju pa kluso mammai neredzot aizmigt. neskaitot manu Zviedrijā esošo daļiņu, vēl es šodien ļoti daudz domāju par to, ka beidzot ir pienācis laiks apmeklēt dakterus. esmu jau pieradusi pie tā, ka katru reiz pietupjoties man sāp apakštilbi(jāpiemin, ka pirms pusgada, kad šī problēma mani piemeklēja pirmoreiz, sāpes likās nāvējoši stipras), katru reizi pieceļoties no guļus stāvokļa paiet kāds brītiņš līdz aptveru visu, kas apkārt, jo reibst galva(sakarā ar šo prblēmu varu piebilst, ka ārstējama nav, tā ir tāda fizioloģiska īpatnība, skriemeļi sacenšas ar asinsvadiem apmēram sprandas rajonā par to, kurš kuru izspiedīs no vietas, protams, skriemeļi uzvar un asinsvadi tapēc atsakās atgādāt asinis atpakaļ no manas galvas uz sirsniņu, arī šī savādā sajūta aiz pieraduma gājusi mazumā), mana šad tad notirpstošā roka, kas ir pazīme, kāda bija manai mammai pirms viņas diagnozes, ir pārejoša parādība, tādēļ cenšos nepievērst5 tam lielu uzmanību, pietam šodien, kamēr ar mammu griezām sakaltušos zarus no ievas un mežrozītes, viņa teica, ka pats svarīgākais vispār vispār, lai ar cilvēkiem viss būtu kārtībā, ir pareizi ēst un domāt labas domas. te nu es protams viņai iebildu, sakot, ka pats svarīgākais dzīvē ir mīlēt un būt mīlētam, bet nu kaut kāda loģika viņas padomā arī ir. ja atskaita to,ka ēst es neprotu pareizi (es periodiski vai nu neēdu vispār vai arī ēdu pārāk daudz saldumus), labo domu manī ir daudz, dažreiz pārāk daudz, kas šai teorijai der. par manu uzskatu šis ir labāks tikai tapēc, ka šajā gadījumā ir jāpaļaujas tikai uz sevi un ja kaut kas neizdodas vainu arī uzvelt var tikai sev. mans atkal ir labāks tapēc, ka mīlestība ir un paliek mīlestība - tā paceļ virs zemes, bet tomēr tur līdzsvarā, tā iemāca dot, neprasot neko atpakaļ, tā iemāca pateikties, tā iemāca samierināties, piekāpties, nesavtīgi priecāties un vispār būt smaidīgam saulstariņam arī mākoņainajā laikā.
man šķiet, es sāku iemīlēties. neesmu droša. es tikai zinu, ka es nekad ne pēc viena neesmu tāā ilgojusies un nekad nevienu neesmu tik ļoti gribējusi nepārtraukti sev blakus un nekad neesmu tik nesavtīgi gribējusi, lai kādam ir viss kārtībā..
uzsvars uz visiem TIK, jo visu to es jūtu arī ikdienā attiecībā uz saviem savājiem, bet nu TIK..
man atdziest tēja.
for free