neatceros, kad pēdējo reizi biju braukusi mājās ar autobusu, tiešām neatceros, bet manās atmiņās tas bija netīrs, karsts, garlaicīgs, kaitinošs un visādi citādi patīkamas emocijas NEraisošs process.
tā pat kā ar daudzām sajūtām pēdējā laikā, tā pat arī šī manās atmiņās izradījās aplama. iespējams tādēļ, ka man tas pēc šī viena brauciena vēl nepaspēja apnikt, iespējams, man vnk paveicās, bet es patiešām tajā visā atradu ko baudāmu. uz pilnu skaļumu uzslēdzu pleijerī mūziku - visa veida, sākot ar coldplay, turpinot ar maiklu džeksonu, beidzot ar crannberies. klausījos tik skaļi, ka pašai ausis krita ciet, apkārtējie šaubīgi vēroja mani, bet man tikai turpināja skriet skudriņas. pa ceļam, izrakstīju no dziesmām noderīgas frāzes, izkāpu no autobusa, nolēmu nezvanīt tētim, bet paelpot svaigu, pirmsnegaisa gaisu. un es sajutos kā filmā vai dziesmas videoklipā - es gāju palēcienā, griezos, dziedāju līdzi, dejoju un smaidīju līdz debesīm. aizmirstās sajūtas turpina mani patīkami pārsteigt. bet viss iepriekš minētais vēl nav galvenais.
visairāk manā 50 minūšu braucienā man patika tas, KĀ es domāju. es nevis vienkārši pabiju viena ar sevi, bet es biju pilnīgi netraucētā, plūstošā vidē, pilnībā iekšsevis iekšā. un es domāju par to, kādēļ Viņam ar mani ir tik grūti runāt? vienkārši bērt ārā visu, kas iekšā. tikai tā iespējams nonākt arī pie kādas svarīgākas tēmas.. kārtējās attiecības, kad es visu laiku maldos vārdos, runāju pilnīgu bezjēdzību tikai tamdēļ, lai runātos. un nav jau tā, ka man nepatīk..jo tik reti pēdējā laikā sastopu cilvēkus, kuri, pirmkārt, vēl nav dzirdējuši visus manus tizlos un priecīgos un bēdīgos un senos piedzīvojumus, otrkārt, kuri klausās tajā visā, iespējams, ar interesi. tas mīnuss ir tajā, ka es drīz jutīšos kā atvērta grāmata seifa priekšā. es negribu mūķēt, lauzties bez atļaujas, negribu likt justies piespiestam, tur jau tā sāls..es gribu brīvību attiecībās. un kādēļ vīrietim vienmēr jāiedomājas, ka sieviete - tā ir ierobežotība? pietam vēļ šajā vecumā..es pati gribu lekt un lidot, skriet un dejot...un, un es gribu baudīt dzīvi. un es ticu, nē, es zinu, ka to visu var darīt arī divatā.
es nesaprotu, nē, es tiešām nesaprotu, ko nozīmē: es tik tikko esmu sajuties tik brīvs, laikam neesmu gatavs jebkādām saistībām. ko tas f**ing nozīmē? man uz pieres rakstīts, ka es uzlieku rokudzelžus, ieslēdzu būrī un rotaļājos pēc saviem aprēķiniem? arī par šo es ar R gribētu parunāties, man vajag tikai kaut kādu mājienu no viņa, ka viņš vispār ar mani vēlas runāt par kaut ko garīgāku nekā ikdiena, un es pateikšu. es atkal atvēršos izlasīšanai. man vajag kādu, kurš mani lasa, iemācās manu valodu, prot atšifrēt skribelējumus un galu galā turēt to lasāmo vienmēr sev azotē..
dziļi iekšā es brīžiem esmu tik ļoti pūkaina, sentimentāla, bet vienkārša, ka sāku sev to pārmest.
ja man tiktu dota viena vēlēšanās, pilnīgi jebkāda, es vēlētos uz 1 diennakti iejusties vīriešā ādā, viņa prātā, saglabājot ieslēgtu manu cieto disku.
tā pat kā ar daudzām sajūtām pēdējā laikā, tā pat arī šī manās atmiņās izradījās aplama. iespējams tādēļ, ka man tas pēc šī viena brauciena vēl nepaspēja apnikt, iespējams, man vnk paveicās, bet es patiešām tajā visā atradu ko baudāmu. uz pilnu skaļumu uzslēdzu pleijerī mūziku - visa veida, sākot ar coldplay, turpinot ar maiklu džeksonu, beidzot ar crannberies. klausījos tik skaļi, ka pašai ausis krita ciet, apkārtējie šaubīgi vēroja mani, bet man tikai turpināja skriet skudriņas. pa ceļam, izrakstīju no dziesmām noderīgas frāzes, izkāpu no autobusa, nolēmu nezvanīt tētim, bet paelpot svaigu, pirmsnegaisa gaisu. un es sajutos kā filmā vai dziesmas videoklipā - es gāju palēcienā, griezos, dziedāju līdzi, dejoju un smaidīju līdz debesīm. aizmirstās sajūtas turpina mani patīkami pārsteigt. bet viss iepriekš minētais vēl nav galvenais.
visairāk manā 50 minūšu braucienā man patika tas, KĀ es domāju. es nevis vienkārši pabiju viena ar sevi, bet es biju pilnīgi netraucētā, plūstošā vidē, pilnībā iekšsevis iekšā. un es domāju par to, kādēļ Viņam ar mani ir tik grūti runāt? vienkārši bērt ārā visu, kas iekšā. tikai tā iespējams nonākt arī pie kādas svarīgākas tēmas.. kārtējās attiecības, kad es visu laiku maldos vārdos, runāju pilnīgu bezjēdzību tikai tamdēļ, lai runātos. un nav jau tā, ka man nepatīk..jo tik reti pēdējā laikā sastopu cilvēkus, kuri, pirmkārt, vēl nav dzirdējuši visus manus tizlos un priecīgos un bēdīgos un senos piedzīvojumus, otrkārt, kuri klausās tajā visā, iespējams, ar interesi. tas mīnuss ir tajā, ka es drīz jutīšos kā atvērta grāmata seifa priekšā. es negribu mūķēt, lauzties bez atļaujas, negribu likt justies piespiestam, tur jau tā sāls..es gribu brīvību attiecībās. un kādēļ vīrietim vienmēr jāiedomājas, ka sieviete - tā ir ierobežotība? pietam vēļ šajā vecumā..es pati gribu lekt un lidot, skriet un dejot...un, un es gribu baudīt dzīvi. un es ticu, nē, es zinu, ka to visu var darīt arī divatā.
es nesaprotu, nē, es tiešām nesaprotu, ko nozīmē: es tik tikko esmu sajuties tik brīvs, laikam neesmu gatavs jebkādām saistībām. ko tas f**ing nozīmē? man uz pieres rakstīts, ka es uzlieku rokudzelžus, ieslēdzu būrī un rotaļājos pēc saviem aprēķiniem? arī par šo es ar R gribētu parunāties, man vajag tikai kaut kādu mājienu no viņa, ka viņš vispār ar mani vēlas runāt par kaut ko garīgāku nekā ikdiena, un es pateikšu. es atkal atvēršos izlasīšanai. man vajag kādu, kurš mani lasa, iemācās manu valodu, prot atšifrēt skribelējumus un galu galā turēt to lasāmo vienmēr sev azotē..
dziļi iekšā es brīžiem esmu tik ļoti pūkaina, sentimentāla, bet vienkārša, ka sāku sev to pārmest.
ja man tiktu dota viena vēlēšanās, pilnīgi jebkāda, es vēlētos uz 1 diennakti iejusties vīriešā ādā, viņa prātā, saglabājot ieslēgtu manu cieto disku.
for free