nopirku sev atkal burbuļpūšamās košļenes koši zilā krāsā. galvassāpes tas nenoņēma, bet palielināja prieka rezerves brīdim, kad galva beigs sāpēt.

no rīta, kāpjot pa trepēm skolā (šonedēļ pirmo dienu ierados laikā, neaizguļoties) man bija vēl drausmīgāka sajūta nekā koncertā pēc kādas..nu..8ās dejas. vispār pēdējās dienas mana pašsajūta ir pielīdzināma sabrauktam kaķim uz ceļa, kurš apzinās to, ka līdz ceļa malai jāaizvelk, citādi var gadīties, ka brauks vēl kāds. iespējams, šī sajūta ir momentāra, jo galu galā, pēc sabraukšanas tas kaķis diezin vai izvilktu vēl veselu dzimšanas dienas koncertu, tādēļ atļaušos kūpināt savu optimismu un cerēt, ka šovakar es aiziešu gulēt laicīgi un ar citu spilvenu. :D

tagad es iešu un sākšu posties rītdienai. vēl nevaru saprast, vai man šodien gribās iet pa jelgavu ar lieliem ruļļiem galvā, vai negribās. tam man ir vēl aptuveni stunda, lai izlemtu.

kas vēl? būtu es zinājusi, ka viss šitā iegrozīsies, nebūtu šaustījusi sevi. bez es esmu suffer in silence tips, tādēļ pat tad, ja viss ir tā kā es vēlos, kaut kas tik un tā man iekšā saka, ka esmu slikta.