njagu
13 January 2010 @ 08:08 pm
priecīīņš.  
pilnīgi neizskaidrojamu iemseslu dēļ, un tagad nebrīnaties meičuki, man ir iepatikušās pastaigas. tagad. aukstumā. kopš esmu iemācījusies silti satuntulēties, atliek tikai spēcīgi apņemties kādu iemeslu lai izietu ārā, kā rezultātā man sanāk nočāpot pamatīgu gabalu. līdz veikalam, līdz LBČ, tad pavadīt viņu kādu gabalu līdz A. bez mp3 vai iPoda, tiesa gan, ar cigaretēm, bet arī ne pārspīlēti. ja vien nesalst, tad tas vēsais svaigums liekas patīkams, rosās domas un idejas.. es, godīgi sakot, esmu starā. vienīgā mazītiņā problēma ir tā, ka salst snīpītis, bet arī tam var nepievērst uzmanību, ja sejā nesnieg stipri.

karoče (kā mēdzu teikt vēl pagājušogad), es iesaku pamēģināt. saņemties gan ir ļoti grūti, pietam vajag dažas reizes nosalt, lai saprastu, ko nozīmē saģērbties silti, bet...jā, skaidrs.

rīt plkst. 9:05 (apmēram) man paliek 19 gadi! Un es neļaušu nevienam rītdienu sabojāt (arī matemātikas pasniedzējai turēšos pretī).

ā', runājot par tām pārdomām ārā aukstumā, es šovakar vēlreiz kārtējo reizi apzinājos draugu vērtību. un šoreiz runa nav tik ļoti par konkrēti par maniem draugiem, lai gan, protams, viņi ir pamatā šai manai atkārtotajai atklāsmei, bet tā vispārēji. piemēram, tagad A mūs abus ar R aizvedīs un manām mājām=mājām. tā vienkārši. pie viņa ir LBČ un vispār drošvien prātīgāk būtu būt mājās un sildīties, bet nē, šis mūs aizvedīs. mīļi.

nu bučas. es esmu ļoti priecīga.