var jau būt, ka es pēdējā laikā niķojos par daudz. un tas nozīmē to, ka tad, kad es patiešām niķojos un manir iemesls, tad tas vairs nešķliet tik vērā ņemami, jo esmu jau atniķojusies jēgu. okej, es apzinos līdz šim uzrakstītā teksta 'vertību', bet mani vnk atkal kaut kas rausta aiz bizes te papukstēt. un man atkal šķiet, ka man ir iemesls.
es esmu mājās=mājās. uz šejieni es atbraucu reti, nu ļļōōti reti, apmēram reizi nedēļā. un jau otro reizi pēc kārtas, kad uz šejieni atbraucu, jelgavā maniem draugiem ir superizklaides uz kalna, pa sniegu, ar ragaviņām, ar vārtīšanos un smērēšanos, ar smiekliem un ar draugiem. R nesen bija nolēmis, ka mums nedaudz jānorobežojas no pārējiem, lai pavadītu vairāk laika divatā, ko es arī nez kādēļ ievēroju, tiešām vairs nesaprotu kādēļ (neesmu satiksu signi, aneti, leldi vnk āāāāāā cik ilgi)..un kas notiek? kad es atbraucu uz laukiem, respektīvi, neesmu pilsētā un netraucēju, viņi vienmēr izdomā izklaides, lai gan kamēr es esmu jelgavā un dīcu pēc kāda actiona, kuru diemžēl viena pati sarīkot nespēju, tad nekas nenotiek. un šoreiz runa nav par to, cik ļoti man patīk pavadīt vakarus ar R mājās, sitlumā, pie tv vai muļķojoties, bet gan par to, kā mēs izmantojam laiku viens bez otra, ņemot vai neņemot vērā kkādas norunas (nu jau es tās sauktu par muļķīgām).
kad pazvanīju R un viņš aizelsies pacēla un teica, ka esot nobrāzis dibenu pret asfaltu, Antils fonā bļāvā 'čau Ance' un es dzirdēju sniega čirkstoņu pat caur telefona klausuli, mani atkla pārņēma sajūta tā kā toreiz, kad viņš bija Zviedrijā, es pārlaimīga sagaidījusi viņa zvanu no otra gala dzirdēju to stāstu par ziedru meiteni, kas viņa priekšā izģērbās. tiešām. viss mans prieks par viņa balss dzirdēšanu pazuda vienā sīkā mirklīti, to aizstāja neizpratne, atstumtības un vientulības sajūta. un, protams, es taču negaidu, ka vakaros, kad esmu šeit, viņš sēdēs mājās un skums pēc manis, kamēr ir iespēja iet ar draugiem ārā, bet es arī esmu apņēmusies satikt visas savas draudzenes, aizbraukt, bļin, uz kalnu un vairāk uzstāt uz ārā iešanu vai kkā darīšanu tad, kad esmu pilsētā.
kwlfejf;nHKLgnlķJĻOGRJKJBNKZHDFJKAkfnkjv
es esmu mājās=mājās. uz šejieni es atbraucu reti, nu ļļōōti reti, apmēram reizi nedēļā. un jau otro reizi pēc kārtas, kad uz šejieni atbraucu, jelgavā maniem draugiem ir superizklaides uz kalna, pa sniegu, ar ragaviņām, ar vārtīšanos un smērēšanos, ar smiekliem un ar draugiem. R nesen bija nolēmis, ka mums nedaudz jānorobežojas no pārējiem, lai pavadītu vairāk laika divatā, ko es arī nez kādēļ ievēroju, tiešām vairs nesaprotu kādēļ (neesmu satiksu signi, aneti, leldi vnk āāāāāā cik ilgi)..un kas notiek? kad es atbraucu uz laukiem, respektīvi, neesmu pilsētā un netraucēju, viņi vienmēr izdomā izklaides, lai gan kamēr es esmu jelgavā un dīcu pēc kāda actiona, kuru diemžēl viena pati sarīkot nespēju, tad nekas nenotiek. un šoreiz runa nav par to, cik ļoti man patīk pavadīt vakarus ar R mājās, sitlumā, pie tv vai muļķojoties, bet gan par to, kā mēs izmantojam laiku viens bez otra, ņemot vai neņemot vērā kkādas norunas (nu jau es tās sauktu par muļķīgām).
kad pazvanīju R un viņš aizelsies pacēla un teica, ka esot nobrāzis dibenu pret asfaltu, Antils fonā bļāvā 'čau Ance' un es dzirdēju sniega čirkstoņu pat caur telefona klausuli, mani atkla pārņēma sajūta tā kā toreiz, kad viņš bija Zviedrijā, es pārlaimīga sagaidījusi viņa zvanu no otra gala dzirdēju to stāstu par ziedru meiteni, kas viņa priekšā izģērbās. tiešām. viss mans prieks par viņa balss dzirdēšanu pazuda vienā sīkā mirklīti, to aizstāja neizpratne, atstumtības un vientulības sajūta. un, protams, es taču negaidu, ka vakaros, kad esmu šeit, viņš sēdēs mājās un skums pēc manis, kamēr ir iespēja iet ar draugiem ārā, bet es arī esmu apņēmusies satikt visas savas draudzenes, aizbraukt, bļin, uz kalnu un vairāk uzstāt uz ārā iešanu vai kkā darīšanu tad, kad esmu pilsētā.
kwlfejf;nHKLgnlķJĻOGRJKJBNKZHDFJKAkfnkjv
4 peaces | for free