daudz labprātāk man patīk sevi iedomāties vilnas zeķēs, tēta siltajās trennuškās(radot ilūziju, ka esmu ar ģimeni) oranžās gaismas istabā oranžajā dīvānā ar ieslēgtu sildītāju, remdenu radiatoru aiz muguras, iedegtām svecītēm(ilūzija par siltumu) ar pamelo man blakus, sakrustotu kāju klēpī iekrautu portatīvo, lasām MD blogus un cenšodies izvalbīt, par ko tajos ir runa šoreiz. pašlaik tas tā arī notiek, BET!..
it kā nepeitiktu ar to, ka dzīvoju viena un normāla kurināšana joprojām nav sākusies, man piedevām vēl ir jādara to,ko es nemaz negribu darīt - jāzubra sevī iekšā zooloģija. un es nesūdzos par apjomu vai sarežģītību, jo galu galā man ir jāzin tikai svarīgās mainīgās amēbas, zaļās eiglēnas, tupelītes, kātainās hidras un vēl dažu eksponātu sastāvdaļas(pseidopodijas, pelikula, paramils, fibrillas, makronuklejs utt utjpr) nevis pilnīgi visas, kā tas iespējams ir VETiem. un tomēr fakts kā tāds, ka man tas ir jākaļ sevī iekšā dara mani kaut kādā ziņā ļoti nelaimīgu.
joprojām nesaprotu, ar ko izskaidrojams tas, ka nekad mūžā, lai cik liels besis, slinkums man būtu, neesmu varējusi aiziet uz ieskaiti, apzinoties, ka neko nezinu. lai gan parasti bija tā, ka es vienmēr kaut ko vismaz zināju vai arī apzinājos apjomu, sirdsapziņa izdarīja grauzienus manā psihē, taču šis ir kas pavisam cits. un, lai gan es tiešām neko vēl nezinu, joprojām turpinu sēdēt lotosā, sildoties, ēdot pamelo, lasot Cosmo un velkot jaunās mājasdarba dziesmas.