esmu totāli nopuņķojusies, visu laiku šķaudu un šņaukājos, acis tādas miglainas un pusaizvērtas visu laiku, bet miegs īsti nenāk un emocionāli arī viss it kā nostājies savās vietās..
šodien, es nevaru izstāstīt, kā biju nobijusies! 1) man zvana kāmis un jautā, vai esmu mājās, jo viņi ir lejā, jautāju - kas - viņi? atbilde: es, antils....(gara pauze) rūdis. nu llābīī. 2) satiekam viņus pie pils. R neizkāpj ārā, tā īsti nesasveicinās, skatās uz mani ir "man viss po***" skatienu. llābīī. 3)un tad aizejam līdz viņiem, viņš tā arī neizkāpj no mašīnas, runāju ar kāmi, antils arī blakām stāv, bet R sēž mašīnā un, goda vārds, es iekšā vnk trīcu no iedomas par to, ko viņš domā. man likās, ka viņam sejā rakstīts "esmu pārdomājis. man tevi vairs nevajag". un man tiešām tā likās līdz brīdim,kad viņš atnāca, sasedza mani un sildīja un citādi uzvedās kā mans R, mans Psy, Pavēlnieks. un es apsolu, ka tā vairs sevi nebiedēšu. bet tas bija drausmīgi..brrr

tātad, ķīmiju plus mīnuss esmu iemācījusies. laikam tomēr iešu rīt uz pirmo lekciju, lai gan vēl skatīšos,kāda pašsajūta būs..