man īstenībā nav ko teikt.
jūtos diezgan slikti. neskatoties uz to, ka pamodos blakus visskaistākajam skaistumam, taisīju viņam brokastis un pienesu gultā, mīļojos visu rītu..es jūtos slikti. nevis slikti tā kā vakar, kad krūtīs nebija gaisa un likās, ka nosmakšu vai miršu no durstīgām sāpēm, bet nu tā, ka es nesaprotu un man riebjas, ka ar mani nerunā ;(
aizvēru aiz viņa durvis, paskatījos spogulī un pirmo reizi pēc ilgiem laikeim es tur izskatījos nelaimīga.
es viņu gribu, pašlaik es viņu gribu fiziski nenormāli..tādēļ, ka varbūt tas man palīdzētu kko saprast. nu nerunā viņš ar mani!!
ai..
savākšu cūku kūti,kas manā dzīvoklī valda kārtējo 6dienas rītu, braukšu uz laukiem. man krīt uz nerviem tas pasākums jēkaba laukumā. man šobrīd viss krīt uz nerviem.

viņš ir vienīgais, kura taisnību man nemaz nav žēl atzīt
viņš ir vienīgais, kuru es gribētu sev blakus visu laiku - pat tad,kad saku, ka nevienu negribu
viņš ir vienīgais, kuram ļauju par sevi tā smieties
..un vienīgais, par kuru nav bail smieties man
viņs vienīgais būtu gatavs jebkurā brīdī izdabāt man (lai gan es to nekad nelūgtu)
viņam vienīgajam ir tiesības bučot mani vienmēr un visur
viņš ir vienīgais, kura balss liek skriet man skudriņām
viņš ir tieši tas, kura dēļ mani pēdējie 2 mēneši nav norakstāmi par pilnīgu izgāšanos
viņu vienīgo es tāā gribu
viņš ir vienīgais, kurš ar maniem niķiem diezgan pozitīvi tiek galā

un es tā nožēloju, ka no rīta viņu satraucu. jo viņa dēļ es, šķiet, man nekā nebūtu žēl.
es esmu muļķe. dažreiz. diezgan bieži, bet tas ir cits stāsts.