nu tad beidzot arī mani ir piemeklējis totāls besis no nekā.
man negribās ne uz ko iespringt.
man negribās domāt. es gribu vnk..nedarīt neko un darīt visu.
jau nedēļu netieku vaļā no klepus, pretīgs klepus. īstenībā tas mani īpaši neuztrauc, bet šķiet, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kapēc jūtos vāja - imūnsistēma bišķi pakaļā. es gribu visu nakti sēdēt pie televizora, lai gan vēl vairāk es gribētu sēdēt uz balkona un skatīties kā saule pazūd aiz horizonta. ja es mēģinu objektīvi izsvērt to,kas mani neapmierina, tad jāatzīst, ka mani kaitina doma, ka vēl 4 gadus palikšu uz vietas - jelgavā. mamma izmeta frāzi "es tevi aizsūtīšu uz vāciju vismaz uz gadu", uz ko es spītības vadīta atcirtu '" tu nevari mani nekur aizsūtīt".
es gribu rītvakar būt rīgā. kaut kur x vietā rīgā. vēl labrpātāk protams liepājā, bet nu būsim reāli - rīgā. bet es gribu būt kaut kur kur neviens mani nepazīst, kur neviens mani neievēro un nepievērš uzmanību. tikai mans R, protams, kurš, cik norpotu, rīt labprāt paliktos jelgavā, lai postā satiktu čaļus, pirms tam darot kaut ko kopā ar mani. no galvas nepazūd arī doma par sālsmaizes ballīti rīgā, bet arvien vairāk šķiet,ka savus vecākus nepārliecināšu par labu mašīnas stāvēšanai rīgā uz ielas. tas var beigties ar to,ka mašīnu nedabonu vispār, pret ko man arī īsti iebildumu nebūtu. man vnk negribās rītdienu tādu pašu kā visas dienas, kā visas 5dienas. kaut kāds rebels manī šodien iemitinājies, nezinu, vai gribu dabūt ārā.
lasīju ārijas elksnes dzejoļus un vēl.
gribu atrast kaut ko jaunu,kas manī radītu intelektuālu sajūsmu.