"es katru dienu saprotu to, ka man vnk dzīve lēnām apstājas, nekas neiet uz priekšu, saproti, man nav, kur likt savas emocijas, man nav ko mīļot un bučot, man nav dēļ kā samulst un nav dēļ kā dusmoties uz melnām meitenēm postā..u know..nu man ir, tikai tu esi tur tālu. es neko nesaprotu, manī ir tāds takā tukšums, nu nē, tas nav tukšums, brīžiem vnk liekas, ka man vējš pūš cauri. no rītiem es iedomājos to, cik labi bija pamosties tev blakus, pa dienu es atceros, kā mēs dažreiz pilnīgā bezjēgā braukājām pa pilsētu vai kā mēs sauļojāmies vai kā avotu ielā tu mazgāji džīnu un es tikai skatijos, vakaros es iedomājos, cik forši būtu atkal izvest folliju pastaigāties, vai vakarus pie manīm vai arī posta vakarus ar tevi, kas bija nesalīdzināmi daudz reižu labāki nekā bez tevis..un vēl visu daudz ko es ik pa laikam pārcilāju galvā..un ļoti savādi - kad es aizveru acis un cenšos precīzi iztēloties tavu smaidu, es gribot negribot smaidu ar tevi kopā.
es tik stipri ilgojos, ka brīžiem tas ir tā forši un patīkami tajos brīžos, kad domāju par tevi, bet citreiz man paliek vnk slikti no tā, cik ļoti es gribu un nevaru būt ar tevi..gāš"