šodien jāju ar zirgiem un konstatēju, ka tā varētu būt pirmā, iespējams, vienīgā dzīvnieku usga, kas man patīk, gribēju viņus ņurcīt un mīļot, lai cik lieli un bīstami un acīmredzami un ausīmdizrdami stiprāki viņi nebūtu. un vē es peldējos. un braucu uz savas mašīnas jumta jou. jelgavā skatījos, kā R mazgā manu mašīnu, jāsaka, ka, lai cik sēdoša un vienmuļa būtu bijusi šī nodarbe priekš manīm, man patika vnk skatīties uz viņu. kaut kāds trakais x brauciens pa jelgavu, tiešām x, kautiņš ar leldi, āāāārprāc. es tagad saprotu, no kurienes man besis. šodien tik daudz kas notikās...
ūn mana ģimene rīt aibrauc uz Latgali atpūsties, kamēr es palieku mājās bez Džīnas, jo man jāsaņem sasodītie eksāmenu rezultāti, jāiestājas augstkolā un jādejo koncertā. bubūm.
bet pats galvenais, es šodien pirmoreiz sajutu sailgojienu pēc Viņa(R). un es beidzot atradu formulējumu tam, kas mani nomāc tik ļoti šaj' sakarā - mēnesis bez kāda, ar kuru iepriekš kādu mēnesi ir bijis tik labi - dēļ šī lōģiski, ka man būs skumji. bet vēl skumjāku visu padara tas, ka es nezinu, kā man uzvesties un ko domāt, darīt vai nedarīt to mēnesi, kuru viņš būs prom un es būšu joprojām te pat ikdienā. mēs neesam neko konkretizējuši, lai gan tā tīri virspusēji mūsu savstarpēja uzvedība jau kādu laiku ir nepārprotama - mums vajag vienam otru pašlaik. kā lai es zinu, kas būs tad, kad viņš atbrauks? es zinu, ka ja es klausītu tikai un vienīgi savu iekšējo SEVI, tad es mēnesi tāda pusdzīva it kā turpinātu visu ikdienišķo, bet manas domas visu laiku būtu kaut kur tur pie viņa, vienkārši man visu laiku kaut kā pietrūktu. fiziski man drošvien vajadzētu kādu, kurš mani balsta gluži tā pat, kā tas bija līdz šim, tikai man tagad bija viņš. vēl variants - brutālais - aizmirst visu un turpināt baudīt, vieglprātīgi atdoties vasarai, dzīvei bez ierobežojumiem, bla bla... un man pašai nāk smiekli kaut tikai pieļaujot domu par to,ka es būtu spējīga un pēdējiem diviem variantiem. tātad atliek - man pietrūks un es ilgošos. pēc kā? pēc viņa paša. kapēc? tapēc, ka esmu nēnormāli pieķērusies. un viņš ir tur manī iekšā tāds neatraujams. it kā. bet tā sasodītā nepārliecinātība par to, KAS TAS VISS PIE VELNA IR?! man nav drošības, man nav garantiju, ka viņam atbraucot viss nebūs jau pagātnē un aizmirsts, es nevaru paļauties uz to, ka es viņu ieraudzīšu un joprojām tik pat ļoti gribēšu. tas viss tikai tapēc, ka tā noformulētā kopābūšana tomēr tik daudz ko izsaka.. jo tādā gadījumā es te tagad nečiepstētu. es vienkārši samierinātos, ilgotos, sagaidītu un visu to mēnesi būtu sevī iekšā droša par to, kas notiek. ja es jau tagad, kamēr esam šeit visu laiku prātoju - WTF?!, tad kas būs, kamēr es viņu mēnesi nesatikšu?!