esmu tikko pārradusies mājās pec ļotu, nu ļoti visaptverošas dienas.

no rīta es nomazgāju Džīnu vienreiz.
tad aizbraucu uz rīgu nopirkt kleitai audumu. izturēju pārbaudi braukšanā, kas attīsta manu atlikušo dienu lūk kā...
atbraucu mājās, skatījos hokeju paralēli mazgājot logus mājā.
vēlreiz nomazgāju Džīnu.
viena beidzot sēdos pie stūres un braucu. un šeit es savas sajūtas aprakstīt vēl nespēju.
savācu Leldi ar sarkanajām lūpām un braucām pie manis. bez liekiem starpgadījumiem.
braucām pie Anetes. sapratām, ka dziļi sirdī mums patīk zīmēties.
izvadāju lēdijas ar Džīnu, uzstādot savu ātruma rekordu 180 km/h, kā priekšā protams nobālēja mans pirms stundas uzstādītais par 40 vienībām mazākais ātrums.
savācu pārāk lielu cilvēku skaitu nekā manā Džīnā atļauts sēdināt, braucām uz Cehu, kur izrādījās, ir galīg baisi, uzkavējāmies tur aptuveni 10 minūtes un tad pilnā skaļumā skanot ACDC un Rūda kliedzieniem uzstādīju jaunu rekordu, bail minēt pat CIK. atvedu viņus pie Anetes, vēl nedaudz uzkavējos un mēs, atkal ladies, devāmies uz pilsētu.
koprojām iekšēji dievinot sajūtu pie stūres, nobaudījām dīvainu iespējams sadzērušos meiteņu uzvedību blakus un vēlāk pa priekšu braucošajā BMW, aizbraucām uz stāvlaukumu.
devāmies uz Tonusu, kur uzturējāmies 5 minūtes līdz man Līģis uzrakstīja, ka D ir Cehā, kas neskatoties uz visu iepriekš lielisko dienu, bija vislabākais, ko esmu saņēmusi.
nedomājot, braucām uz Cehu. Lelde - mana izvecīgā, drosmīgā un visādi citādi apskaužami lieliskā draudzene - kaut ko parunāja ar D, kā rezultātā vēlāk arī es ar viņu runājos.
sarunas laikā, kurā thanks God, dominēja viņš, nebeidzu dievināt viņu. visu viņu. ik pa laikam attapos, ka es nedaudz par daudz sapņoju un viņš it nemaz neizskatās vairāk ieinteresēts manī kā jebkurā citā jaukā meitenē, kas ar viņu gribētu parunāties. bet neko. tad viņš aizgāja uz tualeti.
no turpmākā es atceros visvairāk to, ka nevarēju parstāt domāt par viņu, kam pa vidu Kriksis runāja par to, ka vēlas nogalināt puisi, kas aiztiek Līģa riteni, Laura manī mēģināja iedvest cerību, ka mani gaida kaut kas skaists, Lelde pīpēja zāli un sapazinās ar Ivaru. laikam. kurš izskatījās pēc Zaķa Garauasīša.
sapratusi, ka man nekas nespīd un savu draudzeņu iedvesmota, sēdos Džīnā un vedu dāmas uz Tonusu. nu kā kuru. savadāju. un atkal paliku uz 7 minūtēm divatā ar Džīnu. un atkal, noparj=kojoties pagalmā, sapratu, kā es dievinu to Pieauguši sajūtu.
tagad es ienācu dzīvoklī, secinot, ka nekas nav mainījies, te joprojām valda neizsakāma nekārtība, man joprojām nav kosmētikas noņēmēja, matus mazgāšu no rīta..bla bla..

tagad iešu gulēt, laikam neko nelasīšu, lai gan miegs man dīvainā kārtā nenāk, lai celtos rīt 10os un gatavotos ekskursijai, kuras galvenā sastāvdaļa būs atkl neaprakstāmā sajūta Pie Džīnas stūres.

ak, sapņojiet dārgumiņi, es tikai tikko apzinājos, ka liela daļa manu sapņu ir piepildījušies tā vienkārši, it kā tie nemaz nebūtu bijuši sapņi, bet gan likumsakarības.

man tikai vēl vienu vajag. vienu vislielāko. ar to man pietieku, lai es varētu teikt, ka man ir VISS.
es gribu sapņot šonakt.