beidzot. beidzot arī es ielaidu pavasari pa savas zaļās istabas logu. beidzot es izbāzu galvu ārā un manu kaklu patīkami kutināja vieglais vējiņš, kas beidzot ir tik silts, ka man vairs nestingst muskuļi. es beidzot jūtos tā it kā es varētu iemīlēties pavasarī. un tad man nevajadzētu neko citu. jo, ja vien es gribēšu, man visu laiku būs iespēja mēģināt kaut ko jaunu un atkal jaunu. bet tagad es gribu sauli, ka Laura, sev uz deguna, es gribu zālīti zem dibena, vēl es gribu svaigu smaržu un apžilbinošu gaismu. un siltu vējiņu. es šodien uzvilku kleitu. savu meksikas kleitu. un es šodien apsolu sev, ka es centīšos beidzot dzīvot sev. neatkarīgi no tā, kāds ārā būs laiks. šodienai jāpalīdz man saņemties.
it nemaz nejūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka neesmu skolā, es sākšu meklēt kleitu bildes, kuras kaut kur aiznesīšu izprintēt. nezinu, par kādu naudu.
āārg..pavasaris.