pagājušo nakti atkal pavadīju histēriski raudot. cēlonis, protams, bija tas, ka Edvards pamet Bellu, bet to visu psihāku padarīja visa mana neizdevusies vakardiena. goda vārds, pēdējā laikā arvien vairāk ir dienu, kad es gribu apgalvot,ka sliktākas man nav bijušas. jā, un galu galā, vakar, kad es gulēju gultā un raudāju, man likās, ka es nekad vēl tā neesmu raudājusi. man tā sāpēja sirds un žņaudzās kakls, sāpēja tik ārprātīgi, ka likās, kaut būtu tuvumā kāds, kurš var palīdzēt, likos galīgi bezpalīdzīga, histēriska un nožēlojama. un tomēr. man šodien bail atvērt grāmatu. es šodien negribu raudāt. šodien ir īpaša diena. :)
nu..lai jums jauka diena, mīlīši.