man kāju samina jaunlaulāto pāris lecot kāzu polku un uz divām sekundes simtdaļām es biju ļoti dusmīga, bet, paskatoties uz viņu pārlaimīgajiem ģīmīšiem, balto garo līgavas kleitu un viņa smieklīgo tauriņu, nē, es nevaru dusmoties uz gandrīz vienīgajiem patiešām laimīgajiem cilvēkiem tajā telpā.
- Klausies, X, kā sauc tavu draugu?
- Y, viņš ir nevainīgs.
:D WTF?
šovakar man tā vietiņa iepatikās, bet es neteiktu, ka man patīk. viņiem mana uzticība vēl jānopelna. bet ko tur es? joprojām neesmu bijusi nevienā klubā, kas mani saistītu ilgāk kā 2 stundas un es nesāktu čīkstēt vai rādīt manāmi neapmierinātu un garlaikotu sejasizteiksmi, gribot mājās, pat neskatoties uz to, ka manu skatienu visu laiku piesaista muļķīgas cilvēku kustības, go go dejotāja un letes, kurai, šķiet, automāts iestrādājis, es teiktu, diezgan labu kustību koordināciju, džeki rūtainos kreklos ar nonstop paceltu pirkstu kustību, draudzeņu bijušie, apreibuši pārīši, kaut kur redzētas, bet neatminamas sejas, mani rozā nagi...
es jorpojām neiemācījos ar mēli sasiet mezglā ķirsīša kātiņu, es joprojām neprotu pacelt vienu uzaci, es joprojām nesaprotu, ko es no tādām vietām sagaidu, bet es joprojām domāju pavadīt tur laiku, kamēr es beidzot sapratīšu - gribu es vai negribu?
man pēc nepilnas nedēļas ir žetonvakars, es jau sen zinu, ko es vilkšu [garlaicīgi]. nez kāpēc es pēdējā laikā vismaz pati sev radu melnās atraitnes iespaidu, ilgojos pēc pavasara, kurpītēm un lentītēm, esmu galīgi bezatbildīga un palaidusies, un pat visu to apzinoties, es joprojām nemainos. kas ir vēl amizantāk, es pat iekšēji mazliet priecājos, kad mamma uz mani par to visu dusmojās, jo, kad visiem draugiem vecāki kaut ko neļauj, ierobežo, apgriež skābekli vai vēl kā citādi dara viņus "nelaimīgus", uz mani tik reti dusmojās.. es vairs netraucēju nevienam, naktī pārrodoties mājās, mani vairs neizjautā, kur vakaros eju, man vairs neliek atskaitīties par iztērēto naudu..mhm, dīvaini, ka man šajā vecumā gribās mazliet vairāk ierobežotības, kamēr citi kliedz pēc brīvības.
es kādreiz iemācīšos pateikties.
- Klausies, X, kā sauc tavu draugu?
- Y, viņš ir nevainīgs.
:D WTF?
šovakar man tā vietiņa iepatikās, bet es neteiktu, ka man patīk. viņiem mana uzticība vēl jānopelna. bet ko tur es? joprojām neesmu bijusi nevienā klubā, kas mani saistītu ilgāk kā 2 stundas un es nesāktu čīkstēt vai rādīt manāmi neapmierinātu un garlaikotu sejasizteiksmi, gribot mājās, pat neskatoties uz to, ka manu skatienu visu laiku piesaista muļķīgas cilvēku kustības, go go dejotāja un letes, kurai, šķiet, automāts iestrādājis, es teiktu, diezgan labu kustību koordināciju, džeki rūtainos kreklos ar nonstop paceltu pirkstu kustību, draudzeņu bijušie, apreibuši pārīši, kaut kur redzētas, bet neatminamas sejas, mani rozā nagi...
es jorpojām neiemācījos ar mēli sasiet mezglā ķirsīša kātiņu, es joprojām neprotu pacelt vienu uzaci, es joprojām nesaprotu, ko es no tādām vietām sagaidu, bet es joprojām domāju pavadīt tur laiku, kamēr es beidzot sapratīšu - gribu es vai negribu?
man pēc nepilnas nedēļas ir žetonvakars, es jau sen zinu, ko es vilkšu [garlaicīgi]. nez kāpēc es pēdējā laikā vismaz pati sev radu melnās atraitnes iespaidu, ilgojos pēc pavasara, kurpītēm un lentītēm, esmu galīgi bezatbildīga un palaidusies, un pat visu to apzinoties, es joprojām nemainos. kas ir vēl amizantāk, es pat iekšēji mazliet priecājos, kad mamma uz mani par to visu dusmojās, jo, kad visiem draugiem vecāki kaut ko neļauj, ierobežo, apgriež skābekli vai vēl kā citādi dara viņus "nelaimīgus", uz mani tik reti dusmojās.. es vairs netraucēju nevienam, naktī pārrodoties mājās, mani vairs neizjautā, kur vakaros eju, man vairs neliek atskaitīties par iztērēto naudu..mhm, dīvaini, ka man šajā vecumā gribās mazliet vairāk ierobežotības, kamēr citi kliedz pēc brīvības.
es kādreiz iemācīšos pateikties.
1 peace | for free