klau, es kārtējo reizi tagad izklāstīšu savas sajūtas sakarā ar to, kas ar mums noticis un nenoticis, bet tu tikai apsoli, ka iztēlosies it kā es to visu runāju savā balsī un attiecīgā intonācijā, jo burtu formātā daudz kas mēdz izskatīties baltāks vai melnāks.
nu..man gribās zināt, pirmkārt, vai tu atceries to, ko man stāstīji, otrkārt, vai tu nenožēlo to, ko man teici, treškārt, vai neesi pārdomājis par to, ko solīji, ceturtkārt, vai apzinies, cik daudz man nozīmē tas viss. nejau tajā ņaudošajā un īmīgajā nozīmē, bet nozīmīgi dēļ tā, cik daudz tas liek man domāt.
nebūtu tu tonakt izdarījis to, ko tu izdarīji, es drošvien jau 3 dienas mocītos elles mokās tā kā pirms tam, tā kā savā ziņā tu esi paglābis gan mani no liekiem pārdzīvojumiem, gan sevi no maniem dusmu zibeņiem, bet es ar savu goda vārdu apstiprinu, ka mūžīgi tas tā nevilksies. vismaz no manas puses. es nezinu, vai es palikšu galīgi traka, vai es nemitīgi tevi traucēšu ar šāda vai tāda satura vēstulēm, vai es jorpojām centīšos tevi satikt vienmēr, kad vien paspīdēs tāda iespēja, vai arī es vnk aizmirsīšu visu, visu, visu..mana cilvēka daba liek domāt, ka es pieturētos pie pēdējā varianta. jap, tu tiešām esi izdarījis vai pateicis ko tādu, kas man liek justies nesalīdzināmi labāk un mierīgāk, bet es taču, lai kā uzticētos, nevaru būt droša, vai tu to visu neesi darījis tikai tādēļ, lai "nabaga ance beidz pārdzīvot".
tas ko es cenšos pateikt ir - es cienu tavu viedokli un vēlmi visu kārtīgi apsvērt, tikai es tevi lūdzu, pasaki man, vai tam, ka es par to visu lauzu galvu, ir kāda nozīme? tavās acīs.