ja jūs man jautātu, kurā klasē es mācos, es taču neteiktu (iekavas vaļā. divdesmir deviņi dalīts ar divi, iekavas ciet, mīnus viens). jo to var vienkāršot līdz vienkārši 12. respektīvi, kapēc ikdienu nevar tā vienkāršot? šodien es biju meistarklasē pie aktiera, kurš pabeidzis Latvijas kultūras akadēmijas aktierus un tad izdomājis mācīties režiju Maskavā, kur sapazinies ar savu sievu, tad izšķīries un tagad nesen atgriezies atpakaļ mājās. un man radās iedvesma. visu to uzdevumu laikā es arvien vairāk sāku domāt, ka es varētu būt aktrise. tikai savādāka. pilnīgi savādāka kā vairums. pirmo reiz šī doma man ienāca prātā pēc tam, kad viņš no mums visiem izvēlējas mani, lai nodemonstrētu, cik vienkārši ir notēlot ainu, kurā mēs divi, jaunībā bijuši samīlējušies, ejot pa ielu pēc ilgiem gadiem satiekamies. un tad vienā brīdī viņš mani apķēra un pacēla gaisā un...un es atrāvu kājas no zemes un mēs griezāmies..un tad man bija tik labi. ..ka es iedomājos - kādēļ ar mani tā nevar notikt dzīvē? jo "tas taču ir tik vienkārši". mani tomēr laimīgu dara vienkāršās lietas. nevis drāma. un nevis x piedzīvojumi. man vajag nosacīto vienkāršību - siltu istabu, sveces gaismu, vīrieti lielā krēslā, kuram es no aizmugures noskūpstu kaklu un uzpūšu siltu elpu, vīrieti, kurš nav vienaldzīgs pēc manis. man vajag brīžus, kad es varu nejusties traucējoša un uzlikt galvu uz pleca, nesaspringstot uz brīdi, kad man tā atkal būs jānotur pašai. redz, tas viss būtu vienkārši tādēļ, ka to varu radīt es pati. man vajag tikai to vienu. vienīgo. un pēc šī monologa man atkal sāk šķist nepareizs man tas lēmums, kuru es realizēju pagājušo ceturtdien vakarā. jo tas atkal liek man pārāk daudz domāt par to, kas savukārt ir rakstīts paragrāfu iepriekš. un par to, kāda muļķe es biju toreiz, kad man bija iespēja to visu realizēt, bet es sevi turēju kaut kādos pasaku grožos. ja jūs man jautātu, lai iepazīstinu jūs ar sevi, es neteiktu, kur mācos, kur dejoju, kas man garšo un kas ir mana mīļākā filma. es teiktu, ka man patīk dzīvot, jo tikai tā es mācos, man patīk dejot, jo tas nodarbina prātu un ķermeni vienlaicīgi, man patīk baudīt un man patīk tas redzamais, kas manī izraisa emocijas. man patīk vislabākais. un tas nelīdzinās tam labākajam, kas rakstīts grāmatā. redziet, es visu sarežģīju. ar katru jautājumu, atbildi, iedvesmu un darbību es sarežģiju. es neprotu būt vienkārša. es neprotu definēt savu sajūtu.