šodiena bija paredzēta kā visa labā no jauna iesākšanas diena. bet mani joprojām tā viegli un lēnām kaut kā kārdinājuma roka velk iekšā tur, kur, es zinu, citi ir bijuši un sapratuši, ka tur nevar palikt, jo tā vieta sagrauj morāli un galējās izpausmēs arī fiziski. tā ir aut kāda izlaidība, kas nez kādēļ izdomājusi griezties pie manis visneizdevīgākajā brīdī, cenzdamās iestāstīt, ka vidusskola man nav nemaz vajadzīga un es esmu pietiekami forša un visādi citādi veiksmīga, lai dzīvotu tieši tā, kā man gribās. man vajag vēl vienu roku, kas mani rauj tikumības virzienā, izstāstot sekas, kādas var rasties, ja pakļaušos. jeb kam.
vispareizāk un visgrūtāk ir vienkārši nepakļauties. kaut tas būtu tik viegli kā spiest burtiņus uz klaviatūras. lai gan arī to es apguvu tikai tad, kad biju apguvusi pamatus.
varbūt pilnvērtīgai un godīgai laimei vajag gadus. un no mēsliem vairākkārt atmazgātas rokas..

kristīne šodien beidzot jutās pietiekami vesela, lai pie manīm atbrauktu. jā, atbrauktu. ar mārci. smuks pārītis. un cik liels bija mans prieks par viņas izveseļošanos un to, ka es beidzot skolā varēšu darīt ko citu bez skolotāju nolādēšanas un gulēšanas, tik pat slikti palika tikko, kad man pa telefonu jāuzzin, ka Laurai ir nieru iekaiskums, kas man pirmo reizi divu nedēļu laikā lieks satraukties nevis par sevi un to, cik viena es jūtos skolā, bet par savu draudzeni un viņas veselību. un tikai tagad man beidzot ar slotu gribās izslaucīt tos palikušos putekļus manā galvā, kas palikuši no domas par to, cik ļoti man gribās slimot.

es pirms tam gribēju rakstīt, ka es šodien braucot ar instruktotu pie stūres sāku raudāt, jo, kad es nevarēju pārkārtoties joslā, viņš sāka bremzēt , bet man automātiksi spiedās gāze, ka'rezultātā viņš sāka bļaut, kas manī vienmēr izsauc asaras.....es par to negribu vairs runāt.
man gribās veselīgu apelsīnu iedvesmu mācīties.